Pie tieši šāda izpildījuma, kā palīdzēt senioriem nopelnīt kabatas naudu, idejas autore, fotogrāfe Dagne Puncule nonāca lēnām, taču mērķtiecīgi. Sarunā ar portālu "Cālis" viņa stāsta, ka pirmie iedīgļi parādījušies pirms pieciem gadiem, tomēr ķerties vērsim pie ragiem sanācis vien 2020. gadā. Taču, lai saprastu, kur šim projektam "aug kājas", jāpakāpjas vēl senākā pagātnē.
Studiju laikā Dagnei kursa ietvaros bija uzdevums – izpētīt savus iniciāļus. "Un, protams, kas ir pirmais, ko students var izdarīt? Viņš to ieraksta "Google"!" smejot teic Dagne. Šādā veidā viņa uzzinājusi, ka Latgalē ir septiņas vietas ar nosaukumu "Puncuļi" (sešas mājas un viena apdzīvota vieta). "Nolēmu, ka jābrauc skatīties, kas tur notiek. Toreiz savācu kursabiedru grupiņu, un mēs noorganizējām braucienu pa Latgali."
Par to, ka Dagne un kolēģi iebraukuši pirmajos Puncuļos, vēstīja vietas nosaukums uz vietējās autobusa pieturas staba. "Pirmais satiktais cilvēks bija kāds vīriņš, kuram arī uzvārds bija Punculis. Un, jā, viņš dzīvoja Puncuļos!" atceras Dagne. Draudzīgais opis bijis ap 80 gadiem vecs, viņš knapi redzējis un staigājis, taču laipni ieaicinājis jauniešus savās mājās un cienājis ar kafiju un gardumiem. Dagne stāsta, ka uzreiz varējis manīt – onkulītis ir vientuļš, un viņam daudz palīgu ikdienā nav. Ņemot vērā, ka viņas un ceļabiedru piedzīvojumam vajadzēja piestāt vēl sešās pieturvietās, ilga ciemošanās neizdevās, taču beigu galā abi Puncuļi nonākuši pie secinājuma – radinieki tomēr nav.
Četras no pārējām sešām mājām bija izdemolētas un pamestas. Daudzās vēl bija saglabājušās senas fotogrāfijas, kas licis secināt, ka mūžībā devušies vientuļi seniori. "Tas ļoti manī kaut ko aizskāra, jo sapratu, ka daudzi seniori Latvijas laukos tiek pamesti. Slēdz veikalus, transports nekursē… Grūti iet arī finansiāli, jo pensijas ir smieklīgas. It īpaši lauku cilvēkam," pārdomās dalās Dagne. Pašai Dagnei vecvecāku nav, taču, cik nu sevi atceras, vienmēr izjutusi saikni ar senioriem – viņai ļoti tīk ar vecīšiem runāties un uzklausīt viņu stāstus.
Gadu vēlāk dienasgaismu ieraudzīja grāmata "Latgalietis XXI gadsimtā", kuras tapšanā savu roku nolēma pielikt arī Dagne. Viņa izlēma padalīties ar fotogrāfijām, kuras sava brauciena laikā uzņēmusi. Laikā, kad grāmata piedzīvoja prezentācijas svētkus, Dagne vēlējās pie reizes apciemot arī Puncuļos sastapto onkulīti. "Izdrukāju arī viņam bildi, gribēju uzdāvināt," viņa atminas. "Zvanu pie durvīm, bet tās atver dēls vai mazdēls, kurš saka: "Jūs esat par vēlu, viņš nomira." Cik man toreiz bija skumji… Domāju, kāpēc gan es ātrāk neatbraucu?!"
Arī savu diplomdarbu Dagne nolēmusi veltīt senioriem un pamestajiem latgaliešiem – cilvēkiem, kas atstāti un par kuriem neviens nerūpējas. Trešo gadu pēc kārtas viņa ar trim draugiem nolēmusi iebraukt tajā pašā liktenīgajā sētā, kur iepazinās ar draudzīgo vīriņu, taču šoreiz durvis atvēra nevis gados jaunāks kungs, bet gan dāma, arī Puncule! Kā izrādījās, tā bija viņa sieva, bet Dagnei līdz šim apstākļu sakritību dēļ ar viņu nebija gadījies iepazīties. "Sāku stāstīt, ka esmu te jau pirms gadiem bijusi, uz ko viņa ātri atbildēja: "Es taču zinu, internetā redzēju tevi!" Toreiz bija dažas publikācijas vietējos žurnālos, un viņa jau bija atradusi pat manu mājaslapu. Nu, superīga tantīte!" stāsta Dagne.
Viņa atceras, ka kundzīte negribējusi viesus laist prom un pat aicinājusi palikt uz trešo kafijas tasi. Taču tas nebija viss – viņa katram uzdāvinājusi pašas adītas cimdiņus. "Tas bija tik sirsnīgi, jo varēja redzēt, ka viņai pašai nekā īsti nav. Kā jau lauku cilvēkam. Tā bija neliela kastīte, kurā viņa savu pūru glabājusi," teic Dagne.
Trīs gados piedzīvotais licis Dagnei arvien mērķtiecīgāk meklēt veidus, kā senioriem palīdzēt. "Sapratu, ka situācija ir diezgan bēdīga. Ir labi, ja ir mazbērni, bērni, kas palīdz un atbalsta – gan fiziski, gan finansiāli, taču ne visi ir tik laimīgi. Tas viss aizgāja tik tālu, ka gāju Rīgā pa ielu un, ja pie veikala redzēju kādu vecu cilvēku pārdodam puķes, raudiens nāca. Es nevarēju izturēt, jo biju to situāciju redzējusi jau tuvāk," stāsta Dagne.
Viņa ilgstoši meklējusi labāko risinājumu, kā senioriem palīdzēt, līdz 2020. gadā nolēmusi realizēt projektu "Vecmamma un vectēvs". Tā mērķis ir savest kopā darbīgās vecmāmiņas un vectētiņus, kuri ar rokām darina kādas mīļlietiņas, tādējādi palīdzot viņiem nopelnīt kabatas naudai un vienkārši gūt prieku. Dagne teic – visgrūtāk esot atrast darbīgos seniorus, jo neviena omīte ar viņu "nečato". Savukārt meklēšana lielākoties noris caur bērniem un mazbērniem. "Vispār daudzas omītes ir arī grūti pierunāt, jo bieži dzirdu: "Ai, nu ko tad es! Neviens jau nepirks"," ieskicējot kopējo noskaņojumu, atklāj Dagne. Viņa gan nenoliedz, ka lielākoties seniori, kuru dzīvēs ir izpalīdzīgi radinieki, arī finansiāli tiek atbalstīti, tāpēc viņas aicinājums ir stāstīt arī par kaimiņu vecmāmiņu vai jebkuru senioru, kas vienkārši nonācis redzeslokā. "Es tiešām ļoti gribu cerēt, ka vecajiem cilvēkiem ir vismaz kāds, kurš viņus aprūpē, pieskata vai vismaz aiziet ciemos."
Idejas autore teic, ka viņa piedāvā platformu, gluži kā sludinājumu portālu, kurā seniori savus darinājumus var atrādīt plašākam pircēju pulciņam. Tas savukārt nozīmē, ka projekta īstenotāji neuzņemas atbildību par mantu saņemšanu un sūtīšanu. Taču, kas attiecas uz precēm, Dagnes vīzijā seniori var piedāvāt ne tikai zeķes un cimdus, bet jebko, kas gatavots savām rokām. Kaut pašu zīmētas glezniņas vai pašu pīti grozi! "Un pagājušajā gadā ir lielisks piemērs – viena vecmāmiņa noriskēja un beigās sapelnīja tik daudz, ka varēja sev uzcelt siltumnīcu. Viņa bija ļoti pārsteigta, un pat tika sava miesta laikrakstā!" stāsta Dagne un uzsver – darinājumu izrādīšana platformā ir bezmaksas pakalpojums, taču, ja tā palīdzējusi vecmāmiņai kaut ko pārdot un viņa vēlas projektu atbalstīt arī finansiāli, to iespējams darīt.
2020. gada sezonā Dagnes iniciētajā projektā piedalījās septiņas vecmāmiņas, un viņa cer, ka šogad skaits varētu palielināties. Sieviete gan uzsver – šis projekts ir veidots senioriem, kuriem konkrētais rokdarbs nav pamata darbs – vairāk hobijs, jo viņas mērķis ir palīdzēt gados vecajiem ļaudīm nopelnīt sev kabatas naudiņu sen kārotām lietām. Taču, lai izdotos uzrunāt potenciālos pircējus, Dagne iesaka īpaši piestrādāt pie fotogrāfijām. Bildes aizstāj produkta aptaustīšanu dzīvē, tāpēc idejas autore izveidojusi pamācību "soli pa solim", kurā atklāj, kā uzņemt vissulīgākos foto. "Daudzi mazbērni it kā to saprot, bet laikam negrib ieguldīt laiku. Viņiem šķiet – ātri nofotografēšu, un gan jau pirks. Jo tie taču ir veci cilvēki! Bet tā nav. Cilvēki grib nopirkt kvalitatīvu produktu, lai arī no kurienes tas nāktu. Protams, ar pievienoto vērtību, jo pie katra ieraksta ir arī stāsts par konkrēto vecmāmiņu, kura konkrēto lietu radījusi."
Vairāk par Dagnes ideju un projektu uzzini mājaslapā www.vecmammaunvectevs.com. Savukārt, ja zini kādu senioru – arī vectētiņi laipni aicināti –, kurš paša rokām rada skaistus darinājumu un par kuru būtu vērts uzzināt arī citiem, esi aicināts atstāt ziņu "Instagram" konta "Vecmammaunvectevs" pastkastītē!