Privāto bērnudārzu grupiņas ārkārtas situācijā teju pilnas. Mājsēdē palikušajiem atbalsta nav  (1)

Ko tad īsti vēstī šīs mājsēdes ierobežojumi attiecībā uz bērnudārziem? Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts izglītības satura centra "Facebook" kontā redzama infografika, pēc kuras var secināt, ka bērns var doties uz bērnudārzu arī tad, ja vecāki strādā mājās, taču nevar nodrošināt viņa pieskatīšanu.

Pirmsskolas izglītības speciālisti apstiprina, ka nav iespējams pilnvērtīgi pieskatīt bērnu, paralēli strādājot. Kamēr kāda mamma pasaka otrādi – nav iespējams pilnvērtīgi strādāt, pieskatot atvasi. Līdz ar to diezgan loģiska ir realitāte, ka vairums privāto bērnudārzu šobrīd ir labi apmeklēti.

Īsi pirms jauno nosacījumu noteikšanas valstī bērnudārzi aptaujājuši vecākus par viņu iespējām un plāniem.

Pirmsskolas iestādei “Laumiņas rezidence” ir četras filiāles, un tās īpašniece Aija Kriškovska atklāj, ka no 200 bērnu vecākiem tikai pieci bija uzrakstījuši iesniegumu, ka ārkārtas situācijas dēļ bērns paliks mājās: “Apmeklējums ir diezgan liels. Tiem, kuri pilda valsts norādījumus un paliek mājās, mēs sniedzam drīzāk simbolisku atlaidi, jo algām, nodokļiem un īrei mums neviens nekādas atlaides nedod. Pedagogam nepateiksi – mums nenāk pieci bērni, mēs viņu vecākiem iedevām atlaidi, tādēļ tev tagad būs mazāka alga... Nekāds atbalsts no valsts saistībā ar bērniem, kas nenāk ierobežojumu dēļ, nav. Vai būtu jābūt kādām atlaidēm no valsts? Man liekas, vismaz vajadzētu painteresēties, kā mums iet. Ja būtu kāda kompensācija īrei vai nodokļiem, mēs varētu iedot lielāku atlaidi.”

Bērnudārzu vadītājas atceras, ka vislielākais apmeklējuma kritums bija pašas pandēmijas sākumā – tad daudzi bija arī nobijušies. “Laumiņas rezidences” īpašniece turpina: “Toreiz pirmajās nedēļās no 200 bērniem uz bērnudārzu nāca kādi padsmit bērni. Toreiz piemērojām atlaides. Uzņēmums nonāca mīnusos, jo darbinieki bez algām nevarēja palikt – nokārtojām atvaļinājumus. Tos apmaksājām no uzņēmuma budžeta. Atlaides īrei mums nepiešķīra, nodokļiem arī ne. Bija neliels atbalsts darbiniekiem, no tā varējām izmaksāt aptuveni 30 eiro katram. Un par to visu bija sīki jāatskaitās,” atceras vadītāja.

Arī pirmsskolas iestādes “Mazulītis Rū” dibinātāja Laine Ligere-Stengrevica stāsta, ka apmeklējums “šajā vilnī” ir diezgan labs: “Tikai daži pateikuši, ka bērns nenāks. Līdz ar to strādā pilnīgi viss štats, izmaksas nav kritušās ne par kapeiku, pat kļuvušas lielākas, piemēram, par elektrību un ēdināšanu (par to gan maksā atbilstoši apmeklējumam). Par tiem bērniem, kuri šobrīd neapmeklē bērnudārzu ierobežojumu dēļ, jāmaksā tāda pati summa kā tad, ja bērns bērnudārzu apmeklētu (neskaitot ēdināšanu). Ja mēs dotu atlaidi, tas būtu uz kaut kā rēķina. Tas nozīmē, ka mums šīs finanses būtu kaut kā jāatgūst, lai nenonāktu parādos. No kurienes? No citiem vecākiem?” retoriski vaicā Ligere-Stengrevica.

Viņas vadītais bērnudārzs saņēmis atbalstu pirmās dīkstāves laikā: “Pirmajā vilnī visi bija nobijušies un tiešām ļoti daudzi neveda bērnus uz bērnudārzu. Valsts nāca pretī, un bija iespējas darbiniekus laist dīkstāvē. Otrajā vilnī dīkstāves atbalsts nepienācās, jo neizturējām kritērijus. Izdevumi auga, arī pedagogu algas kļuva lielākas.”

Bērnudārzu vadītājas novērojušas, ka šoruden bērni slimo vairāk – vismaz, kamēr bija atvērti lielveikali. Iepriekš slimoja mazāk, jo bija periods, kad nebija vaļā lielveikali un vecāki arī vairāk bērnus sargāja, bija stingrāki nosacījumi attiecībā uz iesnainu bērnu vešanu uz bērnudārzu u. tml. “Taču arī, kad bērni slimoja, pedagogi aktīvi iesaistījās – sūtīja materiālus un video, ko izmantot mājās, ja vecāki vēlējās,” piebilst dārziņa “Mazulītis Rū” dibinātāja.

Par to, vai valstij būtu finansiāli jāatbalsta tie vecāki, kuri patur bērnu mājās, viņai nav viedokļa: “Protams, būtu jauki, ja valsts nāktu pretī. Tomēr valsts jau arī nav ar bezizmēra naudas kabatu. Un kaut kad šie līdzekļi būs jāatdod, nauda nav uzdāvināta. Protams, mēs priecātos, ja vecāki saņemtu kompensāciju. Tomēr vismaz pašvaldības līdzmaksājums ir lielāks nekā tas, kas jāsedz pašiem vecākiem.”

Pirmajā kovida vilnī tiešām bija dežūrgrupas un cilvēki vairāk ievēroja mājsēdi, katrā bērnudārzā bija viena vai divas dežūrgrupas. Šajā mājsēdē dežūrgrupu izveide nav pamatota – ja reiz uz bērnudārzu nāk vairāk nekā puse no grupiņas. Turklāt pēc iespējas jāievēro “burbuļa” princips, lai, ja kādam atklājas pozitīva Covid-19 testa atbilde, būtu jāsūta karantīnā pēc iespējas mazāks skaits cilvēku.

Vai valstij vajadzētu sniegt kompensāciju vecākiem vai bērnudārzam par bērniem, kuri šobrīd neapmeklē bērnudārzu ierobežojumu dēļ? Es skatītu šo jautājumu plašāk. Piemēram, nerunājot par Covid-19 situāciju, Skandināvijā ir vienāds valsts finansiālais atbalsts pašvaldību un privātajiem bērnudārziem. Latvijā pat pašvaldību līmenī atšķiras līdzfinansējums, ir atšķirīgi aprēķini. Piemēram, viens no lielākajiem atbalstiem desmit gadus bijis Babītes novadā (kas šobrīd iekļauta Mārupes novadā). Tas liecina par politiķu attieksmi – viņiem rūp. Būtu pateicīga, ja maksājumu ziņā vecākam neatšķirtos, vai bērns apmeklē pašvaldības vai privāto bērnudārzu.

Manuprāt, šobrīd nebūtu jāprasa kompensācijas. Mēs sekojam līdzi arī norisēm citu nozaru uzņēmumos. Mēs nekvalificējamies nekādam atbalstam. Domāju, pavasarī droši vien varēsim atgriezties normālā ritmā, jāsasniedz zināma vakcinācijas aptvere. Mēs sekojam arī situācijai citās valstīs – visur ir mainīga situācija.

Jāturpina ievērot drošības pasākumus, laiku pa laikam kāda grupiņa karantīnā dodas, tad tiešām nevar bērnudārzu apmeklēt. Kaut kā jāpārdzīvo šis laiks, mēs neesam ne vairāk, ne mazāk cietēji kā citas nozares. Jārūpējas, lai bērnudārzos ir prieka gaisotne.”

Inga Bite ir trīs bērnu mamma, un šīs mājsēdes laikā bērndārznieks ir gan negājis, gan gājis uz privāto pirmsskolas iestādi: “Skatāmies pēc iespējām. Ja ir iespēja bērnu pieskatīt, atstājam viņu mājās. Kad skolniecēm bija brīvlaika nedēļas, pastarīti uz bērnudārzu nevedām – ko tad vienu tikai vedīs? Kad lielie bērni atgriezās skolā, es biju iekavējusi darbus, tādēļ mazo nācās vest uz bērnudārzu. Es teiktu – nav nekādas strādāšanas, ja mazais visu laiku rausta. Pat ja uz brīdi pierunāsi iet darīt ko citu, pēc piecām minūtēm viņš būs atpakaļ. Tādēļ šonedēļ bērnu laižu bērnudārzā.”

Mamma atklāj, ka par visu laiku, arī to, kurā bērns privāto bērnudārzu neapmeklēja, maksāta pilna apmeklējuma summa. “Pagājušā gada martā, kad pirmoreiz sākās pandēmija un tiešām lielākā daļa vecāku neveda bērnus uz bērnudārzu, mēs vecāku sarunu grupā diskutējām, vai nebūtu jābūt kādām izmaiņām bērnudārza apmaksā. Kā arī tad, kad bija jādodas uz divām nedēļām karantīnā visai grupiņai. Skolotājiem jau tikmēr bija apmaksātas slimības lapas – alga nebija jāmaksā. Tomēr, apspriežoties vecāku čatā, no dažādiem viedokļiem izkristalizējās doma – ko tur ņemties, bērnudārzs ir ļoti labs un pedagogi forši. Tā arī līdz kopīgai rīcībai neaizgāja. Tobrīd man bērnudārzā gāja divi bērni un izdevumi līdz ar to bija divas reizes lielāki. Es arī individuāli runāju ar bērnudārza vadītāju – viņa neteica pilnīgu “nē” atlaidēm, tās piemērojot vecākiem, kas nonākuši grūtībās, piemēram, zaudējuši darbu vai ir citā grūtā situācijā. Tā kā mēs ar vīru pamatā esam varējuši strādāt attālināti un nav bijis smagas finanšu situācijas, “roka necēlās” prasīt atbalstu. Varbūt būtu pat pieticis ar nelielu atlaidi – kā labu žestu no bērnudārza... Summa nebūtu tik svarīga,” aizdomājas Inga Bite.

Taču, domājot par atbalstu vecākiem, kuri paliek mājās ar bērnu ierobežojumu dēļ, viņa atgādina: “Domājot par iespējamiem atbalstiem, es izprotu, ka šie līdzekļi būs jāatgriež nodokļos mūsu bērniem! No šāda viedokļa es atbalstu labāk vairāk ierobežojumu, mazāk atbalstu. Pozitīvais šajā situācijā bija, ka nemainījās pašvaldības un valsts līdzfinansējums.”

Savukārt mamma Līga Roze-Kļaviņa ir pat pārsteigta, ka kādam jāmaksā par laiku, kad bērns bērnudārzu neapmeklē. Viņas jaunākā atvase apmeklē Siguldas Valdorfa bērnudārzu, bet šobrīd ne, jo mamma uz valsts norādēm raugās strikti: “Tulkoju norādes tā, ka man nav īsti izvēles sūtīt bērnu bērnudārzā, jo abi ar vīru strādājam no mājām. Un mūsu bērnudārzā par šo laiku nav jāveic maksājums.”

Uzzinot, ka lielākoties vecākiem tas jāveic un pilnā apmērā, mamma pasmaida: “Nu, es jūtos priviliģēta. Par ko tad īsti maksā, ja neiet bērnudārzā, – par vietas saglabāšanu? Protams, saprotu, ka ikvienam bērnudārzam ir savi izdevumi un kādam ir lielāka, citam mazāka īres maksa u. tml. Tāpat jāmaksā algas. To, vai maksājums par neapmeklēto laiku jāveic vai ne, nosaka bērnudārza dibinātājs. Un mūsu gadījumā tā ir biedrība “Siguldas alternatīvā izglītība”, kuras valdē ir gan pedagogi, gan vecāki. Protams, bērnudārzam tikmēr saglabājas līdzfinansējums no pašvaldības, ko sedz arī par bērniem, kas bērnudārzu neapmeklē, – tas ir lielāks nekā vecāku maksājamā daļa.

No mājām strādājam abi ar vīru. Man nav strikta darba režīma, un tiekam galā.”

Arī Amanda Kvelde ir mamma, kura nolēmusi, ka šī ārkārtas stāvokļa laikā bērnu nelaidīs uz bērnudārzu. Summa par privāto bērnudārzu šajā laikā jāmaksā pilnā apmērā: “Es jautāju par to bērnudārza vadībai, un viņi atbildēja – atbalsta nav nevienam: ne viņiem, ne vecākiem.

Valdības lēmumā bija teikts, ka uz bērnudārzu iet tikai tie bērni, kuru vecākiem nav iespējas palikt mājās. Tā kā mēs, visa ģimene, tikai nesen beidzām slimot visus septembrī un oktobrī no bērnudārza atnestos vīrusus, šoreiz nolēmām, ka atstāsim bērnu mājās, jo neesam droši, kas notiek citu bērnu ģimenēs, un no slimošanas kādu laiku gribam atpūsties. Pieslēdzām omīti, kas pieskata bērnus, lai mēs, vecāki, varētu turpināt iet uz darbu.

No vienas puses, saprotu, kādēļ jāmaksā pilna summa par neapmeklēto laiku bērnudārzā – joprojām ir pietiekami daudz bērnu, kas apmeklē dārziņu, un visiem darbiniekiem jāmaksā algas. No otras puses, ja valdība piedāvā šādu variantu visu drošības un veselības labad, kādēļ nepiedāvā arī atbalstu un palīdzību?”

Ekonomikas ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas sabiedrisko attiecību speciāliste Elita Rubesa-Voravko norāda, ka uz atbalstu privātie bērnudārzi var pretendēt tad, ja paši nākuši pretī vecākiem, sniedzot atlaidi. Vēl viņa norāda: “Privāto bērnudārzu īpašnieki var izvērtēt iespēju pieteikties atbalstam divās no valsts atbalsta programmām – pie apgrozījuma krituma un algu subsīdijām. Protams, uzņēmumam ir jāskatās, vai tā definētais darbības veids nav iekļauts neatbalstāmajās darbībās pēc NACE koda, kā arī tam ir jāatbilst nosacījumiem atbalsta saņemšanai. Atbalsta nosacījumi ir noteikti grozījumos Ministru kabineta 2020. gada 10. novembra noteikumos Nr. 676 “Noteikumi par atbalstu Covid-19 krīzes skartajiem uzņēmumiem apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai” un grozījumos Ministru kabineta 2020. gada 10. novembra noteikumos Nr. 675 “Noteikumi par atbalsta sniegšanu nodokļu maksātājiem to darbības turpināšanai Covid-19 krīzes apstākļos”. Minētās atbalsta programmas ir apstiprinātas Ministru kabinetā, un pašlaik notiek to saskaņošana ar Eiropas Komisiju. Par atbalsta uzsākšanu informācija sekos kā no EM, tā arī no Valsts ieņēmumu dienesta puses, kur uzņēmēji varēs pieteikties atbalsta saņemšanai.”

Kad tuvojās pēdējā mājsēde, mēs vecākus nekontrolējām (bērnudārziem arī nav uzlikts pienākums pārbaudīt bērna pieskatīšanas iespējas – aut.), netirdījām, mums svarīgi, lai bērni priecīgi un vecāki laimīgi. Protams, anketējām, ko vecāki darīs mājsēdē. Ne tikai šajā – arī, ja tiek pārcelta darbdiena, noskaidrojam, kurš bērns būs, kurš ne.

Protams, esam strikti pret puņķošanos un klepošanu – ja bērnam tā sākas, sūtām mājās un bez ārsta zīmes neņemam atpakaļ. Ja ir kādas aizdomas par kādu saslimšanu grupā vai vairāki bērni saslimst, neslēpjam to no vecākiem – izstāstām. Ja vecāks dodas ceļojumā ar bērnu, liekam 10 dienas sēdēt pēc tam mājās. Ja skolotājai ģimenē ir slimnieks vai viņa ir kontaktpersona, pēc likuma viņa var nākt uz darbu, bet mēs tomēr liekam palikt mājās – drošības apsvērumu dēļ. Esam par cilvēcisku pieeju – negribam stāvēt durvīs un strikti noteikt, kas papīrā rakstīts.

Ja grupā ir 15 bērni, bet nākamajā dienā atnāk tikai seši, noskaidrojam situāciju un izrunājam ar vecākiem, kas par vainu. Ja ir aizdomīgi simptomi, mēģinām vienoties, ko darīt. Varbūt visiem jāveic tests. Mums ir izdevies noturēties, ka nevienā filiālē ne reizi nevienai grupai nav bijis jāiet karantīnā. Cenšamies ar vecākiem komunicēt.”