Nevis pāraudzināt un sodīt, bet ieguldīt bērnos. Kādēļ nepieciešama preventīva atbalsta sistēma

Pagātnē bērnu tiesības Eiropas Savienībā (ES) ir attīstījušās fragmentāri. Vēsturiski Eiropas tiesību akti bērnu tiesību jomā ir bijuši orientēti galvenokārt uz konkrētu ar bērniem saistītu aspektu risināšanu attiecībā uz plašākām ekonomiskām un politiski motivētām iniciatīvām, piemēram, patērētāju aizsardzības un personu brīvas pārvietošanās jomā. Tomēr pēdējā laikā bērnu tiesības ir aplūkotas kā daļa no vairāk koordinētas ES darba kārtības, pamatojoties uz trim galvenajiem pagrieziena punktiem¹.

Pirmais pagrieziena punkts bija ES Pamattiesību hartas pieņemšana 2000. gadā, un līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada 1. decembrī, hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā ES līgumiem. Harta uzliek ES un tās dalībvalstīm pienākumu aizsargāt tajā nostiprinātās tiesības, kad tās īsteno ES tiesību aktus. ES Pamattiesību harta ir pirmais ES konstitucionālā līmeņa tiesību akts, kurā iekļautas detalizētas atsauces uz bērnu tiesībām, tostarp atzītas bērnu tiesības saņemt bezmaksas obligāto izglītību, aizliegta diskriminācija vecuma dēļ un aizliegts ekspluatējošs bērnu darbs, kā arī hartā īpašs pants veltīts bērnu tiesībām ².

Nepakavējoties pie vairākiem svarīgiem ES līmeņa tiesību aktiem bērnu tiesību attīstības jomā, svarīgs pagrieziena punkts ir arī Eiropas Komisijas 2013. gada 20. februāra ieteikums "Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana", kas sāk definēt un rekomendēt dalībvalstīm, lai arī caur nabadzības un sociālās atstumtības problēmas risināšanas prizmu, iesakot īstenot dažādus bērniem agrīnā (pirmsskolas un pamatskolas) vecumā paredzētus pasākumus: "Agrīnas intervences pasākumi un profilakse ir būtiski rezultatīvākas un efektīvākas politikas veidošanā, jo publiskie izdevumi saistībā ar bērnu nabadzības un sociālās atstumtības seku novēršanu parasti ir lielāki nekā tie, kas vajadzīgi, lai veiktu intervences pasākumus agrīnā vecumā ⁴".

Tomēr būtiski atzīmēt, ka, lai gan šī konkrētā iniciatīva tāpat kā Plāns par bērnu tiesībām ⁵ nav juridiski saistoša, abi dokumenti ir nozīmīgi, jo, kā minēts arī Rokasgrāmatā ⁶, tie nodrošina konceptuālu pamatu ES normatīvajai un metodiskajai pieejai tiesību aktiem bērnu tiesību jomā, – pamatu, kas ir cieši saistīts ar Bērnu tiesību konvenciju un sakņojas bērnu aizsardzības, līdzdalības un diskriminācijas aizlieguma ētikā.

ANO, sniedzot savu vērtējumu Bērnu tiesību aizsardzības konvencijas īstenošanā dalībvalstīm, 2005. gadā rekomendēja veltīt īpašu uzmanību resursu piešķiršanai bērniem agrīnajā vecumā jeb bērniem līdz astoņu gadu vecumam, tādējādi nodrošinot mazu bērnu tiesību pilnīgu īstenošanu šajā svarīgajā dzīves posmā (paturot prātā agrīnā bērnībā gūtās pieredzes ietekmi uz bērnu izredzēm ilgtermiņā). Attiecīgi dalībvalstis jau 2005. gadā tika aicinātas atbilstoši tiesībpamatotam regulējumam pieņemt vispārējus, stratēģiskus plānus ar noteiktu termiņu attiecībā uz agrīno bērnību, palielinot cilvēkresursus un finanšu resursus, ko piešķir agrīna vecuma bērniem paredzētiem pakalpojumiem un programmām.

Dokumentā ⁷ atzīts, ka "agrīnā bērnība ir kritisks periods bērnu tiesību īstenošanai. Šajā periodā:

a) mazi bērni pieredz visstraujāko augšanu un izmaiņas visā cilvēka dzīves laikā – nobriest viņu ķermenis un nervu sistēma, palielinās mobilitāte, uzlabojas saziņas prasmes un prāta spējas un strauji mainās viņu intereses un spējas;

b) mazi bērni izveido spēcīgas emocionālās saites ar saviem vecākiem vai citiem aprūpētājiem, no kuriem viņi sagaida un pieprasa audzināšanu, aprūpēšanu, padomus un aizsardzību, respektējot viņu individualitāti un spēju attīstību;

c) mazi bērni izveido svarīgas attiecības gan ar sava vecuma bērniem, gan ar jaunākiem un vecākiem bērniem. Šajās attiecībās viņi iemācās vienoties par kopīgām darbībām un koordinēt tās, atrisināt strīdus, turēt solījumus un uzņemties atbildību par citiem;

d) mazi bērni aktīvi atklāj jēgu savas pasaules fiziskajām, sociālajām un kultūras dimensijām, pakāpeniski mācoties no savām darbībām un no mijiedarbības ar citiem – gan bērniem, gan pieaugušajiem;

e) mazu bērnu pirmie dzīves gadi ir viņu fiziskās un garīgās veselības, emocionālās drošības, kultūras un personas identitātes un spēju attīstības pamats;

f) mazu bērnu augšanas un attīstības temps ir atkarīgs no katra bērna individuālajām īpatnībām un dzimuma, dzīves apstākļiem, ģimenes sastāva, aprūpes pasākumiem un izglītošanas sistēmas;

g) mazu bērnu augšanu un attīstību spēcīgi ietekmē katrā kultūrā valdošie uzskati par bērnu vajadzībām un pienācīgu attieksmi pret viņiem, kā arī par viņu aktīvu dalību ģimenes un kopienas dzīvē".

Saskaņā ar ANO Bērnu tiesību konvencijas 43. pantu, lai izvērtētu, cik sekmīgi dalībvalstis nodrošina un īsteno konvencijā noteiktās saistības, tika nodibināta ANO Bērna tiesību komiteja (sastāv no 18 neatkarīgiem ekspertiem). Dalībvalstīm ir pienākums periodiski sniegt Bērna tiesību komitejai ziņojumus par pasākumiem, ko tās veikušas konvencijā atzīto tiesību nostiprināšanai un par progresu, kas sasniegts šo tiesību realizēšanā. Pirmo ziņojumu dalībvalstis iesniedz divu gadu laikā pēc konvencijas stāšanās spēkā attiecīgajā dalībvalstī. Pēc tam ziņojums jāsniedz reizi piecos gados. Saskaņā ar konvenciju tāpat dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt savu ziņojumu plašu atklātumu savās valstīs.

Arī Latvijai, kas pievienojusies ANO konvencijai, ik piecos gados būtu jāsniedz ziņojumi ANO institūcijai par konvencijas ieviešanas rezultātiem. Kopš pievienošanās konvencijai Latvijas valdība, sākot ar 1998. gadu, ir sniegusi ANO Bērna tiesību komitejai vairākus ziņojumus. Tomēr Latvijas ziņojumos līdz šim nav identificējama koordinēta rīcībpolitika bērnu attīstības jomā agrīnajā vecumposmā.

Turklāt savā noslēguma ziņojumā (Noslēguma apsvērumi par Latvijas trešo līdz piekto periodisko ziņojumu ⁸ Bērnu tiesību komiteja paudusi bažas, par to, ka Bērnu, ģimenes un integrācijas lietu ministrijas likvidēšana 2009. gadā un tās funkciju sadalījums starp Labklājības ministriju, Tieslietu ministriju un Izglītības un zinātnes ministriju var kavēt visaptverošas aizsardzības pasākumu efektīvu koordināciju un bērnu tiesību veicināšanu. Tāpat Komiteja atzīmējusi nepieciešamību paātrināt mehānisma izveidi, lai risinātu bērnu tiesības agrīnā vecuma bērnībā.

Ieviešot ANO Bērna tiesību komitejas rekomendācijas, 2018. gadā Ministru kabinets ir pieņēmis plānu "Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejas noslēguma apsvērumos Latvijai izteikto rekomendāciju izpildes plānu 2018. gadam" ⁹, kurā arī nav risināti jautājumi par nepieciešamās koordinētas rīcībpolitikas izstrādi bērniem tik ļoti svarīgā vecumā.

Ņemot vērā, ka Latvijai ir pienācis laiks gatavot kārtējo ziņojumu (saskaņā ar ANO rekomendācijām. Tas, kā jau minēju, nav obligāts pasākums), būtu laiks pievērsties jautājumiem, kas līdz šim nav pietiekami risināti un dažādu iemeslu dēļ nav nonākuši politiskajā dienaskārtībā. Nopietni visdrīzākajā laikā būtu apsverama koordinēta mehānisma izveide agrīnās bērnības politikā, kas aptvertu vairāku ministriju atbildības jomā esošu jautājumu risinājumu, bez nopietniem grozījumiem likumos, koncentrējot pieejamos cilvēkresursus un finanšu resursus vienuviet, kā arī apsverot iespēju noteikt vienu politiski atbildīgo ministru (par to diskusijas publiskajā telpā aizsācis arī Valsts Prezidents) un/vai pat atjaunojot Bērnu un ģimenes lietu ministriju.

Atbildes uz šiem un daudziem citiem jautājumiem kopīgi meklējām š. g. 12. novembrī Pārresoru koordinācijas centra organizētajā foruma "Laimīgi bērni" pirmajā starptautiskajā konferencē "Agrīns preventīvs atbalsts Latvijas bērnu attīstībai – atbildīga valsts politika", kurā eksperti no dažādām pasaules valstīm, tai skaitā ASV, Austrālijas, Somijas, Vācijas, Apvienotās Karalistes dalījās ar savu valstu labo pieredzi, praksi un zināšanām par atbalsta veidiem un mehānismiem attīstības grūtību novēršanai agrīnās bērnības posmā. Arī citās valstīs tiek meklēti risinājumi koordinētai valsts politikai. Tā, piemēram, Toms Makbraids, Agrīnās intervences fonda direktors Lielbritānijā ¹⁰, konferencē uzsvēra savas valsts problemātiku – nacionālā finansējuma nepietiekamību, pienācīgu datu trūkumu, jo bērnu politika saskaldīta daudzos resoros, kur pakalpojumi tiek sniegti pilotprojektu veidā, tie nav ilgtermiņā pietiekami koordinēti, kā arī akcentēja bērnu lietu ministra neesamību Lielbritānijā, kurš veicinātu pienācīgu koordināciju un agrīnu atbalstu ģimenēm ilgtermiņā.

Pērn ticējām, ka kopīgiem spēkiem izdosies pārvarēt egocentriskās nozariskās atbildības robežas un beidzot varēsim nodrošināt pieejamus pakalpojumus visiem Latvijas bērniem un ģimenēm, stiprinot jaunu inovatīvu valsts pārvaldes mehānismu Latvijas tiesību sistēmā un pakāpeniski attīstot to ar pieejamajiem resursiem ¹¹.

Sadrumstalotajā vairāku ministriju politiskajā atbildībā tā arī nav vienota redzējuma par turpmāko bērnu politikas attīstību Latvijā kopumā. Jaunajā pieejā plānots politiku paplašināt, attīstot agrīno prevenciju – pakalpojumus bērniem un riska ģimenēm ar bērniem, kā arī Latvijā bija iecerēts izveidot pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta institucionālo risinājumu, kas valstī būs preventīvās atbalsta sistēmas turētājs un intervences nodrošinātājs. Ar jauno politiku jāpanāk bērna dzīves kvalitātes uzlabošanās, jo, uzsākot agrīno preventīvo darbu pirmsskolas vecumā, samazinās ne tikai jauniešu skaits ar antisociālo uzvedību un psihiskās saslimšanas, bet, kā minēts arī ANO rekomendācijās, mazu bērnu pirmie dzīves gadi ir viņu fiziskās un garīgās veselības, emocionālās drošības, kultūras un personas identitātes un spēju attīstības pamats nākotnē.

Lai novērstu sadrumstalotību bērnu politikā, nodrošinātu ikvienam Latvijas bērnam vienlīdzīgas iespējas tikt pamanītam, kamēr kādas viņa dzīves sākuma problēmas nav pārmēru samilzušas, PKC sadarbībā ar virkni nozares ekspertiem, tostarp Saeimas komisiju, Tiesībsarga, ministriju un pašvaldību, plašu nevalstiskā sektora iesaisti un atbalstu 2019. gadā izstrādāja piedāvājumu šādai preventīvai atbalsta sistēmai veselīgai bērnu attīstībai, kas pakāpeniski pāraugtu nopietnā bērnu labbūtības sistēmā.

Vērtējot sistēmas nepietiekamību, PKC savulaik ¹² ir identificējis jomas, kurās preventīvie pakalpojumi būtu visvairāk vajadzīgi – vecāku prasmes un kompetences; uzvedības un emocionālās grūtības; vecāku un bērnu iesaistes stiprināšana; sociālās prasmes un saskarsmes grūtības; sociālā atbalsta sistēmas ģimenēm kopumā; vardarbības profilakse – mājās, skolā, kā arī citi.

Ieviešot jauno sistēmu, lai kā mēs nosauktu tās koordinatoru – serviss, dienests, centrs, aģentūra u.tml., – jāpanāk bērna dzīves kvalitātes uzlabošanās, skaidri iezīmējot ilgtermiņa finansējumu, pakalpojumu nepārtrauktību, attīstot jaunus, kā arī nosakot un veidojot jaunu institucionālo risinājumu, lai cik tas arī birokrātiski neizklausītos, jo vecā sistēma sevi ir izsmēlusi. Dakotas indiāņu gudrība vēsta: "Ja tu atklāj, ka jāj uz beigta zirga, kāp nost."

Neapšaubāmi preventīva pieeja jāīsteno, savstarpēji sadarbojoties vairākām jomām – izglītības, veselības, labklājības, tieslietu un iekšlietu, arī kultūras, kā arī iesaistot pašvaldības, NVO sektoru un zinātniekus – profesionāļus.

Lai panāktu rezultātu un sadarbību, kas līdz šim bijusi nepietiekama, nav cita risinājuma kā vienots multifunkcionāls institucionāls modelis, kurā bija iecerēts veidot Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienestu kā starpsektoriālu sadarbības formu, aptverot vairākas politikas jomas. Tas ļautu saskatīt bērna attīstības vajadzības, priekšplānā nolikt svarīgākās un nodrošināt pedagoģiski psiholoģiskos pakalpojumus un agrīnās prevencijas pakalpojumus pēc vienotas pieejas un metodikas visiem bērniem.

Iecerētās reformas ietvarā pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta institucionālais risinājums bija plānots kā centrālais agrīnās prevencijas pakalpojumu nodrošinātājs, kas īstenotu pierādījumos balstītus pakalpojumus un vienlaikus nodrošinātu atbalstu, kas orientēts uz bērnu attīstības vajadzībām, kā arī veiktu to izpēti, novērtēšanu, diagnostiku un agrīnu intervenci. Turklāt svarīgi atzīmēt, ka tā ietvarā tiktu reformētas iepriekšējā laikmetā veidotās pedagoģiski medicīniskās komisijas, kurās nereti tiek izlemti bērnu likteņi turpmākai attīstības programmai vai speciālajai izglītības iestādei.
Svarīgi nodrošināt līdzvērtīgi augstu pakalpojumu kvalitāti visā Latvijas teritorijā, lai tie būtu pieejami ne tikai lielajās pilsētās, tāpēc piedāvātajā reformā bija iecerēts nodrošināt speciālistu komandu mobilitāti, tādējādi kaut daļēji kompensējot speciālistu trūkumu, ar ko saskaras daudzas pašvaldības, kā arī nākotnē paredzēts veidot reģionālās pakalpojumu struktūrvienības.

Tā kā PKC piedāvātais reformas risinājums līdz šim nav guvis simtprocentīgu valdību veidojošo politisko spēkus atbalstu, aicinu tomēr kopīgi vienoties un spert šo vienu izšķirīgo soli un beidzot pieņemt lēmumu par pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta institucionālo risinājumu, jo aiz lēmumpieņēmējiem stāv mūsu bērni, kas veidos valsts nākotni ilgtermiņā. Tāpat tūlītējas izmaiņas jāveic tiesiskajā regulējumā attiecībā uz pedagoģiski medicīnisko komisiju turpmāko darbu, jo tās bija iecerēts integrēt dienesta reģionālajās struktūrvienībās.

Lai reiz nonāktu pie darba augļu baudīšanas – pakalpojumu pieejamībai visiem Latvijas bērniem, nepieciešams spert vairākus izšķirošus soļus:

Lai kādu risinājumu arī izvēlētos, svarīgi ir virzīties uz priekšu, jo bērni jau nevar gadiem gaidīt. Viņi izaug…

Avoti: