Ministre: Pedagoģija nav mazākā māsa zinātnes saimē  (1)

Kāpēc mēdzam aizmirst, ka arī izglītība un pedagoģija ir pilntiesīgas zinātnes? Diskusija par to, vai izglītība ir zinātne vai māksla, īpaši aktuāla kļuva jau pagājušā gadsimta 20. gados, kad vairāki pētnieki norādīja, ka šī nozare piederīga gan zinātnei, gan mākslai. Starp citu, jau tolaik izglītības nozares pārstāvjus aicināja domāt starpdisciplināri, kas šodienas kontekstā kļūst arvien aktuālāk teju ikvienā jomā. Neraugoties uz diskusiju, ir virkne faktu, kas apliecina – izglītība un pedagoģija ir zinātne. Lai kļūtu par labu pedagogu, ir nepieciešamas gan zināšanas par mācīšanas metodēm, mērķiem, programmatiskiem aspektiem, bērnu un jauniešu uzvedību, filozofiju, psiholoģiju un citām jomām, gan prasmes un, nenoliedzami, arī meistarība ar šo zināšanu kopumu sasniegt pēc iespējas augstākus izglītojamo mācīšanās rezultātus.

Zinātniekam, kurš strādā laboratorijā, veicot eksperimentus, konsekventi jāņem vērā vairāki mainīgie, lai veiksmīgi sasniegtu vēlamos rezultātus. Izglītībā un pedagoģijā šie rezultāti ir mācīšanās. Mēs vēlamies, lai skolēni mācās, lai viņi izaugtu un kļūtu par atbildīgiem un pilsoniski aktīviem sabiedrības locekļiem, tāpēc nozares pārstāvji strādā un rada pamatnostādnes, standartus un izglītības programmu paraugus, mācību līdzekļus u.c. Pedagogi savukārt vāc datus, vērojot, kā notiek mācīšanās un kā skolēni var vislabāk mācīties. Tāpat kā citi zinātnieki, arī pedagogi eksperimentē ar jaunām stratēģijām vai metodēm, lai redzētu, kā tās darbojas. Dažādas pieejas skolēnu zināšanu, prasmju un kompetenču pilnveidošanai ir pamatotas pierādījumu bāzē.

Mācīšanās ir kumulatīva – trūkumi zināšanās un prasmēs kļūst par plaisām nākotnes panākumu pamatos. Arī Nacionālā enciklopēdija skaidri definē, ka pedagoģija ir audzināšanas un mācību teorija un prakse, kā arī zinātnes nozare, kas pēta cilvēka pilnveidošanos.

Debates par pedagoģiju un izglītību, kā par pilnvērtīgu zinātni, ir cieši saistītas arī ar nozares prestižu. Nepieciešamība pēc zinātnes nozares, kas radītu skolotāju sagatavošanai nepieciešamās zināšanas, izvērtētu un sistematizētu tās, radās līdz ar izglītības prestiža pieaugumu. Tieši pieaugot izglītības nozīmei, arī pedagoģija sāka attīstīties kā zinātnes nozare un mācību priekšmets. Ar brīdi, kad pedagoģiju sāka docēt universitātēs, īstenojās arī svarīgākais priekšnoteikums zinātnes nozares pastāvēšanai – institūcija, kurā radīt, apkopot un nodot tālāk zināšanas, attīstīt teorētiskos modeļus, koncepcijas un izpētes metodes. Laikā, kad debates par pedagoģijas prestižu ir kļuvušas aktuālākas, ir svarīgi apzināties, cik nozīmīgu darbu īsteno pedagogi, un lepoties ar viņiem.

Mūsdienās pedagoģijas zinātne vairs nenozīmē tikai skolotāju sagatavošanu – pedagoģija ar dažādiem nosaukumiem tiek docēta Eiropas valstu centrālajās universitātēs kā atsevišķa studiju programma. Pedagoģijas pētniecība notiek zinātniskajos institūtos, tā aptver arvien plašākas sfēras un diferencējas arvien jaunās apakšnozarēs – psiholoģiskā pedagoģija, sociālā pedagoģija, brīvā laika pedagoģija, starpkultūru pedagoģija, speciālā pedagoģija, muzejpedagoģija u. c.

Jau pieminētās Latvijas Zinātņu akadēmijas rindās pedagoģijas zinātne pagaidām nav pārstāvēta ar kuplu zinātnieku pulciņu – akadēmijas īsteno locekļu vidū to pārstāv profesore Tatjana Koķe (jāpiezīmē, ka viņa šajā amatā ievēlēta 2020. gada nogalē), bet korespondētājlocekļu vidū – profesore Zanda Rubene. Goda doktora vidū pedagoģijas zinātni pārstāv latviešu pedagoģe, psihoterapeite un sabiedriskā darbiniece Līga Ruperte. Taču šie trīs piemēri ir ārkārtīgi būtiski – tas ir apstiprinājums, ka pedagoģija un izglītība ierindojas starp zinātnes svarīgākajām jomām un nebūt nav mazākā māsa zinātnes saimē.

Pedagoģija pēta, tā sekmē sabiedrības attīstību un ietekmē cilvēku tieksmi pēc zināšanām. Kopš cilvēces attīstības sākuma pedagoģiskajām zināšanām ir bijusi liela nozīme un mūsdienās nekas nav mainījies – tieši pretēji – pedagoģijas loma un nozīme tikai pieaug. Izglītība un pedagoģija ir pilnvērtīgas zinātnes, bet skolotāji un citi nozares eksperti – mūsu sabiedrības attīstības veidotāji. Ikviens skolotājs veic svarīgu un nozīmīgu darbu, veicinot gan katra bērna izaugsmi un labklājību, gan pilnveidojot sabiedrību kopumā. Arī pandēmijas radītie apstākļi mums kārtējo reizi ļāva pārliecināties, ka pedagogi ir varoņi, bet viņu paveiktais – nenovērtējams.