"Ir muļķīgi par to nerunāt. Tāpat, kā mēs sagatavojamies dzemdībām, mēs sagatavojamies arī aiziešanas procesam. Tur ir daudzas lietas, kas ir svarīgas – sakārtot attiecības ar cilvēkiem, dzīvot ar domu, ka tev būs jāaiziet, kas paliks aiz tevis, ko tu darīsi ar saviem īpašumiem, ja tādi ir," par to, kāpēc ir būtiski runāt par to, kas notiek cilvēka dzīves nogalē, raidījumā par projektā "Stiprini stipros" aktualizētajiem jautājumiem saka "Hospiss LV" valdes locekle Inta Gerharde. Viņa uzsver, ka šajā jūtīgajā laikā ir ļoti daudz sakārtojamu jautājumu, ko nedrīkst atstāt novārtā.
Intas pārstāvētā organizācija realizē vairākus projektus, vērienīgākais no tiem ir paliatīvās aprūpes nodrošināšana mājās sadarbībā ar Labklājības ministriju. Tas nozīmē, ka, piesakoties "Hospiss LV", cilvēks dzīves izskaņā var saņemt nepieciešamo aprūpi mājās. "Tas ir tāds beigu posms – hospiss, līdz sešiem mēnešiem," saka Inta. Pateicoties "Hospiss LV", visas nepieciešamās lietas – aprūpes pakalpojumus, emocionālo atbalstu un tuvinieku izpratnes veicināšanu – cilvēki saņem vienuviet. Tiesa, pakalpojums nav pieejams ļoti plašam lokam – vienlaikus iespējams palīdzēt apmēram 10 cilvēkiem, turklāt tikai Rīgas reģionā.
"Darbojamies šajās ģimenēs, palīdzam, saprotam, ka jebkura cilvēka saslimšana ar prognozējamu nāvi ir smaga krīze ģimenei," skaidro Inta, "un cilvēki nevar būt gatavi, nevar zināt, kā tajā situācijā jārīkojas." Organizācija ne tikai sniedz cilvēcīgu atbalstu un apmāca tuviniekus, bet arī nodrošina tehniskos palīglīdzekļus, piemēram, funkcionālās gultas un skābekļa aparātus.
"Šobrīd tas ļoti cerīgi izskatās, un tā patiesi ir sava veida revolūcija, ka ir šī hospisa aprūpe mājās," skaidro Inta, "dažreiz cilvēki mums saka, ka viņi ir šokā, ka tā var būt, ka viss notiek bez kaut kādiem daudziem dokumentiem." Lai saņemtu pakalpojumu, pietiek ar ģimenes ārsta vai paliatīvās aprūpes ārsta izziņu, ka pakalpojums pienākas.
Inta stāsta, ka ļoti daudzus gadus strādājusi par ekonomisti, bet paliatīvās aprūpes jautājumu risināšanai pievērsusies pēc tēva nāves un brīvprātīgā darba ar onkoloģijas pacientiem paliatīvajā aprūpē. Tur sapratusi, ka ir ārkārtīgi daudz nesakārtotu lietu, ko nepieciešams risināt. "Tā nodaļa jau ļoti laba, viss kārtībā, bet ir apmaksātas tikai septiņas dienas, un tad tos cilvēkus laiž mājās. Un kas notiek pēc tām septiņām dienām, ir tīri tuvinieku ziņā... Draugi, ģimene. Viņi nezina, ko tālāk darīt. Nu kā viņi to var zināt?" vaicā Inta. "Viņi jau tā ir satraukti – tuvinieks mirst."
Inta atceras situāciju, kur pati pieredzējusi – cilvēkam cieņpilna aiziešana nav bijusi iespējama. Tas noticis laikā, kad viņa uzturējusies slimnīcā. Palātā bijušas piecas vai sešas gultas. Privātumu baudīt nebija iespējams. Viena no sievietēm bijusi tuvu nāvei. "Varēja just, ka tur nebūs labi. Viņai blakus sēdēja vīrs visu nakti, un visu nakti tā sieviete sāpēs lūdzās, lai viņai aizspiež muti. Es to nakti negulēju nevienu momentu, un tas nabaga vīrs tur stāvēja blakus bezpalīdzīgi. Nu viņš nevar aizspiest sievai muti un spilvenu neliks virsū. Viņš vēl to sievu kušināja, ka citi guļ un tā. Tas viss man likās tik nepareizi." Inta norāda, ka šobrīd situācija noteikti ir mainījusies un, piemēram, atsāpināšana kļuvusi labāka un pieejamāka. "Bet šīs piecu – sešu cilvēku palātas, kur vīram, sievai mirstot, jāsaka – vaidi klusāk, citi guļ... Nu to mēs nevaram saukt par cieņpilnu aiziešanu."
"Hospiss LV" mērķis ir krīzes vadības uzņemšanās, lai palīdzētu cilvēkiem tikt galā šajā sarežģītajā laikā. "Lai tuviniekiem laiks vēl būt kopā ar savu mīļo cilvēku sarunās, varbūt tur attiecībās kaut kas jāizrunā, jāsakārto. Varbūt viņi vēl var pāršķirstīt vecos fotoalbumus, paskatīties, papriecāties, varbūt vēl izbraukt kādā pēdējā ceļojumā."
Gadās, ka cilvēkiem, saskaroties ar smagu diagnozi un prognozi – dzīvot atlicis vien dažus mēnešus, šķiet, ka varbūt vajadzētu pārtraukt dzīvot jau tagad, jo pēdējais dzīves posms, visticamāk, būs mokošs gan pašam, gan tuviniekiem. Kas ir tas, ko vajadzētu sakārtot, lai cilvēki neizjustu eitanāzijas pieejamības trūkumu? Inta atgādina par visām stadijām, kam cilvēki iziet cauri, saskaroties ar zaudējumu, – noliegums, dusmas, kaulēšanās, skumjas un pieņemšana. Tomēr katram tas notiek citādi.
"Tas ir ļoti dažādi. Kā cilvēki dzīvi ir dzīvojuši, tā viņi lielākoties arī to aiziešanas periodu pavada."
Tomēr Inta uzsver, ka Latvijā hospisu aprūpe būtu jāattīsta un jāpilnveido visā Latvijā. Ļoti daudziem cilvēkiem, īpaši onkoloģijas pacientiem, dzīves pēdējā posmā ir nepieciešama medicīnas klātbūtne. Mājās to realizēt ne vienmēr ir vienkārši. Inta norāda, ka laiks, kad ģimenei nepieciešami paliatīvās aprūpes pakalpojumi ir ļoti jūtīgs, tāpēc cilvēkiem, kas dodas palīgā, ir jābūt ļoti smalkjūtīgiem.
Intasprāt, nav tā, ka par eitanāziju nav jārunā, bet mums ir jāizdara viss iespējamais, lai cilvēks var cieņpilni aiziet arī bez tās. "Pagaidām mēs esam spēcīgi kapu svētku svinēšanā un kapu pušķošanā, un tā... Dažreiz man pat skumji, ka līdz pat aiziešanai tos tuviniekus nemaz nemana pie aizgājēja un tad visa tā lielā darīšana ir pēc tam." Inta uzskata, ka labāk būtu vairāk uzmanības un rūpju veltīt vēl pirms aiziešanas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
