Publicējam fragmentu no izdevniecības "Ziedu enerģija" vācu neirobiologa un smadzeņu pētnieka Geralda Hītera jaunās grāmatas "Ko darīt ar bailēm? Par mākslu pieņemt dzīves neparedzamību".
Ikviena smadzeņu šūna, ikviens neironu tīkls un smadzenes kopā savus iekšējos procesus cenšas organizēt tā, lai varētu izveidot un uzturēt šo koherento stāvokli, kad tiek patērēts maz enerģijas. Tātad nepieciešamība taupīt enerģiju ir tas spēks, kas visiem procesiem, kuri pašorganizējas, norāda virzienu, kurā attīstīties un kurā tie arī attīstās. Tomēr paradīzei līdzīgais stāvoklis, kurā viss optimāli saskan un patērē niecīgu enerģijas daudzumu un kuru cenšas sasniegt viss dzīvais, ir nesasniedzams, lai arī cik kvēli mēs to nevēlētos. Katrā ziņā tik ilgi, kamēr vien esam dzīvi, tas nav iespējams, jo visu laiku kaut kas traucē mūsu iekšējai kārtībai. Jau pamostoties un atverot acis, redzes garozā rodas signālu musturs, kuru nepieciešams salīdzināt ar jau esošajiem neironu savienojumu musturiem, kuri izveidojušies no agrāk gūtajiem vizuālajiem iespaidiem. Smadzenes tik ilgi patērē vairāk enerģijas, līdz jaunais vizuālais iespaids saskan ar kādu jau pazīstamo iespaidu. Tikai tad mēs atpazīstam to, ko redz mūsu acis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
