Veselības un sociālā aprūpe – sadarbība eksistē algoritmos, bet realitātē izpaliek

Sarunu ar ministriju pārstāvjiem rosināja Reiņa Runča un viņa mammas Rasmas stāsts. Sieviete 19 gadus bijusi paralizētā Reiņa aprūpētāja, bet nu viņai konstatēta smaga saslimšana – vēzis. Abu stāstā atklājas daudzie caurumi veselības un sociālajā aprūpē. Ar viņu stāstu iespējams iepazīties šeit.

Kur vērsties cilvēkam gadījumā, kad viņam smagas diagnozes vai negadījuma dēļ pazūd pamats zem kājām un nepieciešama palīdzība no valsts? Pašvaldība? Kāda no LM pakļautībā esošajām iestādēm? Vai tomēr jāmeklē palīdzība kādā no VM pārraudzībā esošajām institūcijām? Latvijā palīdzības sniegšana ir tik sadrumstalota, ka, pat neesot krīzes situācijā, var rasties grūtības saprast, kā tad īsti saņemt visus nepieciešamos pakalpojumus un kuri no tiem vispār ir pieejami bez maksas.

Dūrītis situāciju skaidro šādi – ārstam, kas izraksta cilvēku no slimnīcas, būtu jādod norādes, ko darīt tālāk. "Latvijā pašreiz esošā sistēma ir tāda, ka, pacientu izrakstot, tiek dots izraksts ģimenes ārstam, bet gadījumā, ja viņš nevar pats sevi aprūpēt, viņu novirza uz paliatīvās aprūpes nodaļu vai hroniskās aprūpes slimnīcām." Ja cilvēks pēc ārstēšanas dodas pie ģimenes ārsta, tālāk tiek nozīmēti nepieciešamie pakalpojumi, ieskaitot aprūpi mājās. Dūrītis gan piekrīt, ka tajā, kā cilvēkiem ir pieejama informācija par iespējamo atbalstu, darāmā vēl ir ļoti daudz, tāpēc plānots uzsākt pilotprojektu, kura laikā ieviesīs atbalsta personu jeb koordinatoru šādām situācijām.

Zālīte-Grosa piebilst, ka slimnīcās strādā arī sociālie darbinieki. "Viņiem vajadzētu dot ziņu konkrētajai pašvaldībai, ka tūlīt pašvaldībā ieradīsies cilvēks, kas nevar par sevi parūpēties. Un pašvaldība apzina savas iespējas šim cilvēkam palīdzēt." Diemžēl šāds scenārijs ļoti daudzos gadījumos realizēts netiek. Kādēļ šis algoritms nestrādā un ārsti nesadarbojas ar sociālajiem darbiniekiem, LM pārstāve nevarot atbildēt. Viņa gan norāda, ka ministrijas ir uzsākušas aktīvu sadarbību, lai situācija aprūpes pieejamības jomā uzlabotos. Tāpat abas ministrijas realizē vairākus pilotprojektus, lai saprastu, kādas ir attiecīgo pakalpojumu izmaksas.

Runājot par onkoloģijas jomu, viens no jautājumiem, kas iezīmējas Rasmas pieredzē ir zaļā koridora nepieejamība gadījumos, kad ar onkoloģisko saslimšanu pacients saskaras atkārtoti. Dūrītis norāda, ka nākamā gada budžeta plānā ir paredzēts finansējums tam, lai 10 dienu laikā arī cilvēki, kam ir aizdomas par slimības recidīvu būtu pieejama diagnostika. "Tas ir maksimums, ko viņi var gaidīt, 10 dienu laikā viņi tiks līdz izmeklējumiem," sola VM parlamentārais sekretārs.

Ko darīt cilvēkiem, kam uzstādīta dzīvi satricinoša diagnoze, un kāpēc šos cilvēkus nereti atstāj "aiz durvīm" vienus ar savām problēmām? Dūrītis norāda, ka tas ir jautājums arī par konkrētu slimnīcu darbu. "Saprotiet, tas mainās, bet tas mainās ļoti, ļoti pamazām," pārliecināts Dūrītis.

Zālīte-Grosa kā iemeslus esošajai situācijai min naudas un resursu trūkumu. "Bet otrs – tīri cilvēcīgi – vai ārsti savā slimnīcā komunicē ar sociālajiem darbiniekiem, vai sociālais darbinieks komunicē ar konkrēto pašvaldību." Viņa ir pārliecināta, ka sociālajam darbiniekam nav pietiekami augsta statusa, tāpēc sadarbība starp sociālās un veselības aprūpes jomu darbiniekiem nereti izpaliek.

"Mēs jau te varam sadarboties ar Grosas kundzi, cik vēlamies, bet, ja tas ārsts ar sociālo darbinieku slimnīcā nesadarbojas un nerunā, to ir ļoti grūti ietekmēt," nepieciešamību sadarboties ne vien ministriju, bet arī dažādu nozaru ietvaros ieskicē Dūrītis.