Laiks ir ciklisks: dienai seko nakts un gadalaikam – gadalaiks. Tā tas ir bijis kopš Zemes rašanās un paliks līdz kādai kataklizmai, kas mainīs mūsu planētas atrašanās pozīciju attiecībā pret Sauli. Cilvēki uzķēra šo cikliskumu un iemācījās noteikt sezonas un gadalaikus, kas savukārt ļāva plānot – tad būs auksts, tad dienas būs garas, tad būs gatavi augļi un tad jāiet ķert zivis.
Pamazām cilvēce nonāca līdz vajadzībai pēc organizēta kalendāra. Pirmie datēti jau ar bronzas laikmetu, bet tādus, kas līdzinās kalendāram mūsu izpratnē, radīja senākās civilizācijas, attīstītās Tuvo Austrumu tautas – šumeri, ēģiptieši, asīrieši un elamieši. Viņu kalendāri bija lunisolāri, t.i., balstīti uz Mēness un Saules kustību. Tuvo Austrumu kalendāru sistēmu vēlāk pārņēma Persijas impērija, no tā tālāk attīstījās zoroastriešu un ebreju laika uzskaite.
Pirmais 1. janvāris
Kalendārs, kādu pazīstam mēs ar mums ierastiem mēnešu nosaukumiem, radies Senajā Romā pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras, precīzāk – 708. gadā kopš Romas dibināšanas (AUC).
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
