'Mans bērns dara pāri citiem bērniem' – padomi, kā palīdzēt izaugt no vardarbības

Šādos brīžos ir vērts atcerēties, ka vardarbība var būt psihosociāla parādība, kas nozīmē, ka liels svars ir tam, kādā vidē un kādu cilvēku klātbūtnē notikumi risinās. Attiecīgi ir jārēķinās, ka šie gadījumi neatrisināsies vienkārši – nereti mājās bērni apņemas uzvesties labi, bet šī apņemšanās izgaist, līdzko bērns sper soli pāri klases slieksnim. Šādos gadījumos nozīmīga loma ir tieši pieaugušajiem, savā blogā uzsver Līga Bērziņa, "Uzvediba.lv" vadītāja, Latvijas Autisma apvienības vadītāja, kura jau vairāk nekā desmit gadus strādā ar psihosociāliem riskiem darba vidē un skolās. Vēl citus padomrakstus par bērnu audzināšanu vari atrast arī "Uzvediba.lv" feisbuka lapā.

Nepieņem situāciju tādu, kāda tā tiek pasniegta. Reizēm vecākiem ir noliegums, un viņi meklē vainīgos visur, tikai ne savā bērnā, bet reizēm vecāki uzreiz metas savu bērnu sodīt un pāraudzināt.

Pāridarījumu spektrs var būt ļoti plašs, sākot no priekšmetu atņemšanas un bojāšanas, apsaukāšanās, kolektīvas vai individuālas ignorēšanas, līdz pat fiziskai vardarbībai individuāli vai grupā.

Te atkal ir būtiska pieaugušā loma klasē, pedagoga vērīgumam, jo vardarbība parasti eskalējas – tas nozīmē, ka tā sākas ar gandrīz nemanāmu robežu pārbaudi un pamazām vai strauji pieaug. Ja pieaugušais to neredz vai izvēlas redzēto ignorēt, situācija var samilzt un kļūt traumatiska ne tikai upurim, bet arī varmākam vai varmāku grupai, kā arī aculieciniekiem. Jā, arī varmākām, jo daudzos gadījumos bērni un jaunieši ir teikuši, ka viņi vēlas nedarīt pāri, viņi skaidri sajūt upura sāpes, bezspēcību un izmisumu, bet nespēj sevi apturēt.

Sāc ar uzmanīgu sarunu. Mums ir jāsaprot, vai bērns dara pāri tāpēc, ka jūtas vientuļš, dusmīgs, bēdīgs, izolēts, nedrošs, vai viņam nav iespēju vai prasmju paust savas jūtas pieņemamā veidā, vai, iespējams, viņam pašam dara pāri. Iespējams, viņš nemāk veidot veselīgu draudzību.

Kāpēc tas jādara uzmanīgi? Ja bērns patiešām dara pāri citiem bērniem skolā, tava impulsīvā rīcība var novest pie tā, ka bērns racionalizēs savu rīcību. Piemēram uz jautājumu, kāpēc viņš iemeta podā cita bērna mobilo telefonu, viņš atbildēs, ka pirms nedēļas konkrētais bērns dusmīgi uz viņu paskatījās, ka pirms mēneša viņš uzkāpa uz cita bērna darba, kas bija nolikts zemē žūt utt.

Veidojot uzmanīgu sarunu, rēķinies, ka bērnam var būt ļoti dažādas reakcijas, sākot ar raudāšanu, līdz vienkārši klusēšanai. Šāda veida sarunas nav komfortablas ne pieaugušajiem, ne bērniem, un par bērna vētraino reakciju un iespēju neturpināt sarunu reizēm pieaugušie var justies pat atviegloti. Diemžēl, ja saruna nenotiek emocionālās reakcijas dēļ, bērns tādā veidā iemācās izvairīšanās uzvedību.

Iespējams, tev daudz komfortablāk būs šādu sarunu sadalīt vairākās daļās. Šādā gadījumā tu vari pateikt: "Es redzu, tu vēl neesi gatavs/gatava sarunai. Vai varam atgriezties pie šī jautājuma pēc pus stundas?".

Ārkārtīgi svarīgi ir nezaudēt pacietību, nelēkt pie secinājumiem un padomiem, bet klausīties un uzklausīt, uzdot jautājumus situācijas izpratnei.

Nereti bērni nespēs izstāstīt visu, bet jautājumi paši par sevi palīdzēs bērnam paskatīties uz situāciju no citas puses.

Ja skola ir kādā veidā sodījusi bērnu, un tu zini, ka šis sods ir pamatots, atgādini bērnam, ka tu viņu mīli, ka palīdzēsi risināt situāciju, mainīt uzvedību, bet tu saproti arī skolas noteikumus. Nenostājies akli vienā vai otrā pusē. Esi līdzsvarots mediators, jo bērni mācīsies arī daudz no tevis.

Jautā pašiem bērniem, kā viņi redz iespēju mainīt situāciju. Nepieņem atbildi, ka tam bērnam vienkārši jāpazūd no klases. Tādā veidā tu izaudzināsi vēl vienu pieaugušo ar filozofiju "ir cilvēks, ir problēma", un ka problēmas var atrisināt, atbrīvojoties no nepatīkamiem cilvēkiem. Problēmas var atrisināt, iemācoties sadarboties, pieņemot citus, izprotot, kāpēc kāds konkrēts cilvēks mūs tik ļoti kaitina.

Vaicā, ko būtu iespējams mainīt klasē, lai mainītos uzvedība. Nereti atbildes būs brīnišķīgi vienkāršas – idejas, ko darīt starpbrīžos, saskarsmes un draudzēšanās spēles, veids, kā tiek formētas grupas, organizēti grupu darbi. Bērni zina patiešām daudz, un viņu idejām ir svarīga loma.

Sarunas ar skolu nekad nav vieglas. Vispirms ir būtiski saprast kopējo pedagoga noskaņojumu. Diemžēl, nereti pedagogi ir izdeguši, pārslogoti, un viņiem nav enerģijas iesaistīties. Tad varētu parādīties ieteikumi mainīt skolu, mainīt klasi, bet parasti tas nav risinājums, jo ar laiku klasē būs jauns varmāka. Bērni mainīsies, bet uzvedība paliks tāda pati.

Diemžēl, bet ir arī pedagogi, kuri uzskata, ka vardarbība ir normāla parādība, un tā atrisināsies pati par sevi. Ir pedagogi, kuri pat zināmā mērā vardarbību klasē atbalsta, jo varmākas "nodrošina kārtību" klasē. Šāds uzskats ir traumējošs pašam varmākam, jo tas iedod neproporcionāli daudz varas, un nenobriedusi psihe var neizturēt šo pārbaudījumu ar varu.

Tāpēc ir būtiski noskaidrot pedagoga, klases audzinātāja vērtības, lai saprastu, kā šo gadījumu risināt un vai vispār ir iespējams to risināt.

Vispirms pasaki paldies par zvanu un paldies par gatavību risināt šo jautājumu ar atklātu sarunu. Negaidi, ka saruna būs viegla, jo nereti pieaugušie mēģina novelt atbildību par notiekošo, un var būt jautājumi: "Jums ģimenē attiecībās viss kārtībā?", "Viss sākas no ģimenes" utt. Tas nekad nav palīdzoši, un reizēm tev ir jābūt tam, kurš sarunu padziļina un noliek uz konstruktīva pamata – tālāk par vainīgā meklēšanu.

Lūdz padomu, kā tu kā ģimene vari palīdzēt risināt situāciju. Lūdz konstruktīvu padomu, ne tikai: "Izrunājiet ar bērnu, ka vajag uzvesties labi". Esi gatavs, ka pedagogam arī varētu nebūt ideju, esi gatavs, ka idejas varētu būt ļoti nekonstruktīvas: "Es jūsu vietā viņu…." (ievieto jebkādu vardarbības ideju).

Saki, ka esi ieinteresēts risināt situāciju. Paliec kontaktā, jautā, kā bērnam klājas, kas mainījies tava bērna uzvedībā un kopējā klases dinamikā. Tev šķiet, ka nevajag traucēt, bet šīs "piecminūtes" ir daudz patīkamākas un rezultatīvākas, nekā stundām garas sēdes.

Esi gatavs, ka pedagogam var trūkt zināšanu par grupu dinamiku, par idejām, kā šo situāciju atrisināt. Ierosini piesaistīt atbalsta personālu. Esi gatavs, ka pedagogam var trūkt ideju, instrumentu un resursu.

No vardarbības var izaugt. Stāsti bērnam, ka pāridarīšana nedefinē tevi kā cilvēku. Tā var nebūt personības iezīme, tas var būt posms dzīvē, no kura var izaugt un no kura mums ir jāpalīdz bērnam izaugt. Un no šī posma var iznākt stiprāki, gudrāki, empātiskāki. Tad šie kādreizējie pāridarītāji var būt labs atbalsts un aizsargs vājākajiem, jo viņi ir bijuši visās pusēs un saprot visas puses.

Pāri visam atgādini bērnam, ka tu viņu mīli, atbalsti. Ir būtiski neatstāt viņu vienu. Ir būtiski saglabāt ticību labajam.