Dēla uzturēšanai tērē 2165 eiro mēnesī? Tēvs apšauba uzturlīdzekļu apmēra samērīgumu  (15)

"Latvijas Vēstneša" (LV) portāla "E-konsultāciju" sadaļā pēc padoma vērsies kāds tēvs, kurš vēlējies palikt anonīms:

"Esmu bērna tēvs, man ir izveidojusies absurda situācija: tiesa apstiprina, ka māte tērē bērnam, kas dzīvo Siguldā, 2165 eiro mēnesī, tādēļ man piespriests maksāt 350 eiro mēnesī. Šo ikmēneša naudas summu pēc mātes iesniegtās informācijas tiesai izvērtēšanai veido pārtika (350 eiro), apģērbs, apavi (atkarībā no sezonas: 250 eiro), transporta izdevumi (degviela, apkopes: 250 eiro), auto līzings (210 eiro mēnesī; paņemts uz viņas vārda tieši pirms tiesas, pati ar auto nekad nav braukusi), saimniecības preces (15 eiro), izdevumi par dzīvesvietu un komunālie maksājumi (590 eiro), bērnudārza izdevumi (šobrīd tikai ēdināšana: 35 eiro mēnesī), attīstošās rotaļlietas un citi izdevumi (230 eiro), medikamenti (100 eiro). Daļai no šiem maksājumiem pievienoti čeki, pārējiem bankas izraksti. Bet pat čekiem ticamības nav, jo viņa agrāk šajā tiesā tika pieķerta, digitāli modificējot iesniegtos čekus.

Lūgums tiesai samazināt uzturlīdzekļu apjomu, iesniedzot papildu informāciju, ieskaitot jaunu faktu par otru apgādājamo, tika noraidīts: šeit izvilkums no tiesas sprieduma [11.2]: "Tādējādi no lietā esošajiem pierādījumiem ir redzams, ka nepieciešamie izdevumi bērna uzturēšanai un attīstībai netiek mākslīgi sadārdzināti vai izdomāti. Mēnesī dēlam vidēji tērē 2165 eiro. [13.16]" Tiesas ieskatā apstāklis, ka prasītājam ir jāveic hipotekārie maksājumi un jāuztur vēl viens nepilngadīgs bērns, nevar būt par pamatu, lai secinātu, ka pagaidu uzturlīdzekļi būtu samazināmi."

Vai ticams, ka Siguldā dzīvojošam trīs gadus vecam bērnam iespējams tērēt 2165 eiro mēnesī un otram apgādātājam šāda izšķērdība ir jāsedz? Vai auto līzings un remonts ietilpst bērna uzturnaudā (bērnudārzs atrodas 50 metrus no mājas, man citi obligāti izbraucieni nav zināmi). Vai tādi maksājumi kā izdevumi par dzīvesvietu nebūtu jādala uz četri? (Dēls izmaksā tikai pusi no īres maksas, par sevi pašu maksā māte. Un dēla izdevumi jādala uz divi.) Paldies."

LV portālā atbild juriste Ilona Barkovska:

"Par to, kas ietilpst uzturlīdzekļu summā: saskaņā ar Civillikuma 177. panta 4. daļu bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t. i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Bet katrs gadījums ir jāvērtē individuāli, jo bērniem var būt dažādas vajadzības – tas var būt saistīts, piemēram, ar bērna ārpusskolas nodarbībām un pulciņiem, ar bērna veselības stāvokli un citiem aspektiem.

Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 20. novembra spriedumā civillietā SKC-2885/2015 ir norādīts: "Civilprocesa likuma 96. panta pirmā daļa noteic: ja tiesa atzīst kādu faktu par vispārzināmu, tas nav jāpierāda. Iepriekš minētajā Senāta spriedumā lietā Nr. SKC-863/2011 ir norādīts, ka tiesa var atbrīvot lietas dalībniekus no pierādījumu iesniegšanas, ja tā atzīst par vispārzināmu, ka bērnam uzturēšanas izdevumos iekļaujami izdevumi par ēdienu, apģērbu, mājokli, higiēnas piederumiem utt. Par vispārzināmu atzīstams, ka bērna uzturēšanai ir nepieciešami izdevumi pārtikai, apģērbam, apaviem, mājoklim, ārstniecībai, higiēnas precēm, kā arī izdevumi attīstībai un atpūtai. Līdz ar to izdevumu kā tādu nepieciešamība prasītājai nav jāpierāda. Secināms, ka nav pamata ierobežot uzturlīdzekļu apmēru atbilstoši tikai visnepieciešamākajām bērna vajadzībām, bet ir jāņem vērā arī bērna tiesības uz atbilstošu attīstību, bērna individualitāte [..]."

Pagaidu uzturlīdzekļus tiesa nosaka, pieņemot pagaidu lēmumu, ar kuru uz laiku līdz sprieduma taisīšanai nosaka uzturlīdzekļus bērnam. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 238.1 panta otro daļu lūgumu par uzturlīdzekļiem bērnam un līdzekļiem laulātā iepriekšējā labklājības līmeņa nodrošināšanai izskata rakstveida procesā. Un saskaņā ar šā panta astoto daļu tiesneša lēmums par šā panta otrajā daļā minētajiem prasījumiem nav pārsūdzams.

Pagaidu lēmums, kā tas izriet no paša nosaukuma, nenozīmē, ka jautājums ar to ir noregulēts galīgi. Ja ir iesniegts prasības pieteikums par uzturlīdzekļu piedziņu, tiesai tas būs jāizskata un jāpieņem gala nolēmums šajā lietā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 10. panta 1. daļu puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā. Un šā panta 2. daļa noteic, ka sacīkste notiek, pusēm dodot paskaidrojumus, iesniedzot pierādījumus, tiesai adresētus pieteikumus, piedaloties liecinieku un ekspertu nopratināšanā, citu pierādījumu pārbaudē un novērtēšanā, piedaloties tiesu debatēs un veicot citas procesuālās darbības šajā likumā noteiktajā kārtībā.

Tātad atbildētājs civillietas izskatīšanas laikā var izmantot savas tiesības un likumā un tiesas noteiktajos termiņos sniegt paskaidrojumus, tajos norādot savu pozīciju (vai atzīst prasību pilnībā vai daļēji vai neatzīst), visus savus apsvērumus un argumentus, kāpēc, viņaprāt, uzturlīdzekļu summa ir nesamērīga ar bērna reālajām vajadzībām un/vai atbildētāja mantisko stāvokli, pievienot pierādījumus, izteikt tiesai lūgumus (piemēram, izprasīt prasītājas bankas konta izdrukas vai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai pieejamo informāciju par prasītāju un viņas ienākumiem – lai secinātu, vai prasītāja vispār var atļauties tādus izdevumus bērnam, kā tos norāda prasības pieteikumā) utt.

Ja persona ir atbildētājs civillietā (par uzturlīdzekļu piedziņu vai lietā ar citu prasības priekšmetu), viņa ir tiesīga: pilnīgi vai daļēji atzīt prasību, celt iebildumus pret prasību vai celt pretprasību (to nosaka Civilprocesa likuma 74. panta ceturtā daļa).

Tāpat pusēm ir tiesības:

Pusēm – prasītājam un atbildētājam – ir diezgan plašas iespējas, kā pamatot un aizstāvēt savu pozīciju. Līdz ar to katrai pusei ir iespēja sagatavoties, saņemt zvērināta advokāta vai jurista konsultācijas un pakalpojumus tiesvedības ietvaros, savākt un apkopot pierādījumus, sniegt tiesai savus paskaidrojumus, uzdot otrai pusei jautājumus (ja tiesas sēde notiek mutvārdu vai attālinātā režīmā) utt.

Savukārt, ja puse nav apmierināta ar pirmās instances tiesas spriedumu, likumā noteiktajā kārtībā tā ir tiesīga iesniegt apelācijas sūdzību, tajā arī norādot, kā, viņasprāt, izpaužas tiesas sprieduma nepareizība.

Jums ir tiesības vērsties pie jebkura zvērināta advokāta vai jurista, kurš praktizē ģimenes tiesību jomā, un saņemt individuālu konsultāciju, balstītu uz visu lietas materiālu vispusīgu analīzi."