Šis ir trešais, noslēdzošais raksts sērijā par Latvijas bērnu adopciju uz ASV, kas turpmāk vairs nebūs iespējama, jo šā gada jūlijā stāsies spēkā izmaiņas likumdošanā.
Pirmajā rakstā aplūkojām situāciju kopumā un pārdomās dalījās divu atšķirīgu viedokļu puses – likuma izmaiņu pretinieki un atbalstītāji, otrajā varēja iepazīties ar skarbiem stāstiem par mūsu bērnu likteņiem ASV, kur laimīgas ģimenes vietā viņi sastapušies ar dažādiem sarežģījumiem. Trešais raksts būs uz daudz priecīgākas nots, atspoguļojot stāstus par jauniešiem, kuriem izdevies izkulties no bezcerības jūga un iegūt mīlošus vecākus, brāļus un māsas. Arī šajā rakstā visu stāstu varoņu identitāte netiks atklāta. Lai labāk būtu uztverams viņu stāstītais, piedēvēsim viņiem vārdus, taču tie ir mainīti.
Larisas stāsts. Mammai atņemta trīs mēnešu vecumā, augusi bērnunamā, audžuģimenē, līdz satikusi īstu ģimeni ASV.
Tagad jau 21 gadu vecās Larisas dzimtā puse ir Latgalē, bet pēdējos sešus gadus viņa dzīvo ASV, kur viņu pusaudzes vecumā adoptēja ticīga ģimene. Ar jauno sievieti sazinos videozvanā – mums ir jau vakarpuse, viņiem aiz okeāna – rīts. Ērti iekārtojusies un ar limonādi skārdenē, Larisa ir gatava sarunai. Lai gan savu stāstu viņa jau reiz ir publiski atklājusi, tomēr brīžiem jaunā sieviete nespēj apvaldīt emocijas, atceroties grūtības, kurām gājusi cauri.
Larisas bioloģiskajai mammai bija alkohola atkarība, un vienu dienu, kad trīs mēnešus vecā Larisa un viņas divus gadus vecais brālis bija atstāti vieni mājās, jo mamma bija devusies iedzert un piemirsa par savām atvasēm, kaimiņi izsauca policiju. Tā sākās meitenes dzīve lielajā pasaulē bez mammas aprūpes.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
