Skolās novēro latviešu un krievu tautības bērnu polarizēšanos

Līdzīga informācija izskanējusi arī par bērniem, kuriem kāds no vecākiem ir krievu tautības, par skolām Apvienotajā Karalistē. Par to savā starpā raizes pauduši vecāki sociālajos tīklos grupās, kurās noris domapmaiņa starp mūsu tautiešiem, kuri dzīvo Lielbritānijā.

Patiesībā, kā norāda Līga Bērziņa, "Uzvedība.lv" vadītāja, kura jau vairāk nekā desmit gadus strādā ar psihosociālajiem riskiem darba vidē, tostarp skolās, šī problēma pastāv jau daudzus gadus, taču patlaban saasinājusies. Jau vairākus gadus, analizējot bērnu konfliktus, tostarp fizisku izrēķināšanos jeb kautiņus, secināts, ka to veicina dažādas pārmaiņas. Piemēram, arī skolu apvienošana, ja nepievērš uzmanību audzēkņu un pieaugušo saliedēšanai. Likvidējot vienu skolu, bērni tiek pārcelti uz citu, un šajās situācijās arī var rasties dažādi konflikti. Tad bieži novērota bērnu polarizēšanās – "latvieši pret krieviem", "jaunie pret vecajiem", "gudrie pret muļķiem", "lauki pret pilsētu" utt., turklāt šādās frontēs sadalās ne tikai bērni, bet arī pedagogi. Ja nesaprot, ka šāda uzvedība ir reakcija uz stresu un pārmaiņām un risina efektus, ne cēloņus, konflikti var izveidoties dziļi.

Pašreiz notiekošais Ukrainā ir satraucis prātus itin visiem. Bērziņa apliecina, ka pēdējās dienās viņai zvana daudzi uztraukti pedagogi, lūdzot padomu, kā rīkoties. Par to arī šajā rakstā, – kā rīkoties pieaugušajiem, kuriem uzticēta bērnu audzināšana un skološana: vecākiem un pedagogiem. Viedokļos dalīsies Bērziņa un Agnese Sladzevska, "Centrs Dardedze" valdes locekle, prevencijas daļas vadītāja.

Kā norāda Bērziņa, būtu jāpatur prātā, ka bērniem šādā brīdī nostrādā psiholoģisks mehānisms – viņiem var šķist, – ja atradīs "vainīgo" tuvāko lokā, ja būs ko "upurēt", izgāzt stresu, kļūs vieglāk, tad viss nokārtosies. Šāda psiholoģiska mehānisma darbība pazīstama jau izsenis, kad, piemēram, cilvēki piedzīvoja sausumu un nācās upurēt cilvēku dzīvības, domājot, ka pēc tam Dievs uzsūtīs lietu. Tomēr tam ir daudz bīstamākas sekas, nekā sākotnēji šķiet – kolektīvā izveidosies ieradums problēmas risināt, nevis sarunājoties, bet gan meklējot kādu vainīgo un iznīcinot to.

Attiecīgi, ja klasē sākas apsaukāšanās, ir jādomā, kā nomierināt bērnus un pedagogus. Ja tas netiks darīts, bērni var meklēt atkal nākamos upurējamos, ja šie sākotnējie nav nesuši šķietamus rezultātus.

Šādos brīžos, kad bērni sāk "mētāties" ar frāzēm: "Ejam sist krievus!" vai "Ejam sist latviešus!", pedagogiem ir jādomā, kā jēgpilni aizpildīt starpbrīžus, kā strukturēt bērnu brīvo laiku, jo viņu uzvedību stimulē ne jau karš, bet satraukums, neziņa, nenoteiktība. Ir jādomā, kā bērnus noturēt pozitīvā gaisotnē, dodot viņiem idejas, ko interesantu padarīt starpbrīžos, pēc mācību stundām. Tās, piemēram, var būt sadarbības spēles, saka Bērziņa.

Tikai sarunas par mīlestību un iecietību visos līmeņos starp cilvēkiem, – nepalīdzēs. Tāpat nepalīdzēs moralizēšana un pirksta kratīšana, pat sodi ne. Bērziņa min kādu piemēru no darba pieredzes, lai izskaidrotu ieteicamāko rīcību, kā un kādēļ ir svarīgi izskaust bērnu naidošanos savā starpā: "Kādēļ ir svarīgi nedarīt pāri bērniem, kuri izskatās citādāk, runā citā valodā un kādēļ visiem ir jāiesaistās, lai to novērstu skolās? Ja mēs šos bērnus izolēsim, īpaši pusaudža vecumā, kad viņiem ir tik svarīgi sajust piederību kādai grupai, izstumtie bērni bieži meklē piederību tur, ārpus skolas sienām, un viņi ir viegls mērķis dažādiem grupējumiem ar neētiskiem, pat pretvalstiskiem un krimināliem mērķiem. Tā mēs palīdzam veidot jaunu paaudzi, kas ienīst skolu, sabiedrību, esošo kārtību un vēlas ko graut. Tieši tāpēc skolai ir pienākums rūpēties, lai ikviens bērns izglītības iestādē justos iekļauts.

Ja izstumtie nonāk ārpus šīs piederības, kas ir skolā, viņi ārpus tās veido citas mikrogrupas. Jā, ir vietas Latvijā, kur šādus "izstumtos", arī mācības pametušos bērnus "pievāc" Latvijai nelojāli spēki, sniedzot viņiem piederības sajūtu. Bet pēc četriem gadiem šie pašreizējie četrpadsmitgadnieki būs vēlētāju statusā, un jautājums ir tāds: "Kam viņi būs lojāli?", "Par ko viņi iestāsies?". Tāpēc būtiski ir piederības sajūtu Latvijai veidot politiskā līmenī, tostarp skolās domājot, kā jūtas ikkatrs bērns. Arī tad, ja viņa ģimenei ir citi uzskati un, iespējams, šis jaunietis nāk uz skolu agresīvi noskaņots, jo audzis un audzināts citā informatīvajā telpā. Nezinu citu veidu, kā vēl iespējams mainīt vērtības, bet tā noteikti nav iespējama ar cīņas, sodu, morāles lasīšanas, izslēgšanas palīdzību, un te pieaugušajiem patiešām ir jābūt profesionāliem, dzīvesgudriem, lai pamanītu šķelšanos klasē, pirmās mikrogrupu veidošanās pazīmes, robežu pārbaudes uzvedību, pasīvās un atklātās agresijas izpausmes un līdzsvarotu klases dinamiku."

"Šobrīd visā sabiedrībā valda ārkārtīgi spēcīgas emocijas – trauksme, nedrošība un dusmas, kas, protams, ietekmē arī bērnus. Viņi dzird ziņas un vecāku sarunas, arī paši lieto sociālos tīklus un iegūst dažāda veida informāciju, tāpēc visa uzsūktā informācija un emocionālais fons var izpausties arī attiecībās starp bērniem. Līdz ar to pieaugušajiem, kas ir bērniem līdzās – kā vecākiem, tā pedagogiem – šobrīd ļoti svarīgi apzināties savu ietekmi uz bērniem un mēģināt izvairīties no negatīviem vispārinājumiem.

Mēs varam nosodīt tos, kuri uzbrūk citai valstij, bet noteikti nevajadzētu negatīvi izteikties par "visiem krieviem", "visiem krievvalodīgajiem" un tamlīdzīgi. Šādi izteikumi var veidot bērnos negatīvu attieksmi pret citiem skolasbiedriem – sākot no izstumšanas un emocionālas pazemošanas, līdz pat fiziskiem uzbrukumiem, lai arī bērns, protams, absolūti nekādā ziņā nav atbildīgs par to, ko šobrīd dara kaimiņvalsts agresors. Līdz ar to mums patiešām aktīvi jāskaidro bērniem, ka jebkura viena pazīme – vai tā būtu tautība, valoda, dzimums, vecums vai kas cits – nekad nenosaka to, kāds ir cilvēks. Par līdzcilvēku mēs varam spriest tikai un vienīgi pēc cilvēka paša izturēšanās un viņa darbību motīviem.

Gan mājās, gan skolā vajadzētu skaidrot notiekošā būtību: karš ir galēji sliktākā konflikta risināšanas forma, kurā viena puse grib sasniegt savus mērķus, iznīcinot otru pusi. Tas ir pamats kopā ar bērniem atkarībā no viņu vecuma analizēt to, kas vispār ir konflikts? Vai konflikti mēdz notikt arī skolā un mājās? Kāpēc tie notiek? Vai mums var būt atšķirīgi viedokļi un uzskati? Kādos veidos mēs mēdzam pārkāpt cits cita emocionālās un fiziskās robežas? Kādi ir veiksmīgi un neveiksmīgi konfliktu risināšanas scenāriji? Ņemot vērā to, cik izplatīti Latvijā ir policijas izsaukumi uz ģimenes konfliktiem, jāsecina, ka te arī mums, pieaugušajiem, te ir vēl daudz ko mācīties.

Otra tēma, ko var aktualizēt saistībā ar pašreizējo situāciju, ir empātija – mūsu spēja iejusties otra cilvēka situācijā un emocijās. Arī tā ir prasme, kas jātrenē: piemēram, kā jūtas tas, kuram uzbrūk? Kā šobrīd jūtas ukraiņu ģimenes un ko mēs šeit varam darīt, lai palīdzētu? Tāpat šis ir labs brīdis, kad klasē veicināt komandas izjūtu – kas ir tās lietas, kas patīk mums visiem? Kas ir tās vērtības, kas mūs visus vieno? Kā mēs varam palīdzēt un atbalstīt viens otru ikdienā un grūtībās? Kāds ir mūsu klases plāns, ja kāds no bērniem tiek pazemots?

Zīmīgi, ka šībrīža globālā situācija ļoti spilgti ilustrē trīs mobinga lomas, kuras parasti skaidrojam bērniem. Mobingu veido trīs puses: pāridarītājs, upuris un novērotāji, un tieši novērotājiem ir
vislielākās iespējas situāciju mainīt, nostājoties upura pusē un ar savu attieksmi un darbībām mainot spēku līdzsvaru. Tieši tāpat kā šobrīd milzīga nozīme ir citām valstīm. Tāpat jāuzsver, ka mobinga situācijās ļoti liela nozīme ir aktīvai skolas rīcībai – pamanot un apturot negatīvo izturēšanos, iedziļinoties tās iemeslos un nepieciešamības gadījumā piesaistot psihologa atbalstu iesaistītajām pusēm.

Svarīgākais šobrīd ikvienam vecākam un pedagogam apzināties – skolas vecuma bērnus notiekošais pilnīgi noteikti ietekmē un izpaudīsies arī viņu emocijās, domās un rīcībās, tāpēc mēs nedrīkstam šīs tēmas ignorēt un atstāt pašplūsmā – mums aktīvi jārunā ar saviem bērniem par šīm tēmām, atbilstoši viņu izpratnes līmenim. Mūsu cieņpilnais piemērs un sarunas var ielikt pamatus miermīlīgai un saliedētai sabiedrībai, tāpēc svarīgākais ir jautājums: ko mēs katrs varam darīt, lai palīdzētu vairot mieru, nevis naidu. Katram sākot ar sevi."