Ukrainas sieviešu stāsti: dzemdēt, palikt dzimtenē, dzīvot režīmā pagaidām

Svetlana Kresina dzīvo Dņipro un tur atrodas arī šobrīd ar vīru un divām meitām. "Esam mūsu pilsētā. Pagaidām. Šobrīd visu dzīvojam režīmā "pagaidām"." Viņa ir dūla un arī šobrīd aktīvi atbalsta dažādos veidos grūtnieces un dzemdējušās māmiņas. Izveidotā čatā apvienojušies 3000 speciālisti un mammas sieviešu atbalstam, kur ik pa laikam kādam jāpalīdz – emocionāli vai praktiski. Arī mūsu sarunas laikā ik pa laikam Svetlana pārtrauc sarunu, lai atbildētu uz telefona zvanu, šodien vairāk – par ģeneratora piegādi vietējam dzemdību namam. Tāpat tiek palīdzēts, lai tur dzemdību namā varētu pieņemt dzemdības, veikt operācijas, sadabūt biotualtes. "Dzīve mūs tam negatavoja," sāji pasmaida sieviete.

Viņa šobrīd dzīvo savā privātmājā, kur pārbraukuši arī draugi no augstceltnēm, jo tur, domājams, ir bīstamāk. Te arī paliek, bez īpašas paslēptuves.

Cilvēki maksimāli cenšas izbraukt no valsts, īpaši ģimenes ar bērniem. "Tas ir iespējams, bet ir ļoti grūti un bailīgi – ir daudz apšaudes uz ceļiem, milzīgas rindas uz robežas. Kas nebrauc ar mašīnām, dodas ar vilcieniem, brauc tajos stāvus, jo tie maksimāli piepildīti. Visi cenšas glābt bērniņus. Mums... (ilga pauze, valda asaras...) ir pilsētas, kur jau šauj (raud) pa dzīvojamiem rajoniem. Žitomira, Harkova, Kijeva, Bilacerkva ir nelaimē, vakar netālu no Kijevas apšaudīja vienu no dzemdību namiem (pauze).

Godīgi sakot, sešas dienas kaut kā neraudāju, bet te, kad jūs jautājat, kā mums iet, tas notiek pats no sevis... ļoti grūti... Mūsu ikdiena ir tāda – uzklausām, bez gala un malas sniedzam atbalstu sievietēm, kas ir apšaudēs. Grūtākais ir no rītiem pamosties un pārbaudīt, vai visi ir dzīvi, vai visi savās vietās. Rīts sākas ar sasaukšanos – kā jūs? Kā pagāja nakts? Kur esat?

Viņai ir 14 un 18 gadus vecas meitas, kas ir līdzās. "Sākumā neplānojām izbraukt, bet tagad, nezinām, vai izdosies izbraukt. Nezinām, kas šobrīd ir drošāk – abējādi bīstami. Man ir trīs suņi, nesaprotu, kur viņus likt...

Vīriešus no valsts neizlaiž, bet viņi arī netiecas aizbraukt – daudzi voluntē, iet teritoriālajā apsardzē, uzstāda aizsarglietas, mācās apieties ar ieročiem. Mans vīrs piedalās aktīvā voluntēšanā, visu laiku pārved cilvēkus, daudz vajag vīriešu spēku – iekārtot lielās ēkas, lai tur varētu pēc iespējas vairāk cilvēku ienākt, iznest mēbeles, ievietot matračus u.tml. Citudien jārok, jānes smilšu maisi."

Kad jautāju, vai Svetlanai ir vēl iekšējie resursi palīdzēt grūtniecēm, viņa enerģiski atsaka: "Mums nav izvēles! Čatā nonstopā kāds prasa – palīdziet, man ir panikas lēkme; palīgā, es dzemdēju; palīgā, nav iespējams sazināties ar ārstu... Es neuzdodu sev jautājumu, vai man ir iekšējie resursi, pagaidām man tādi ir un es neesmu viena, mums ir liela komanda. Mēs tiešsaistē sarunājam, kurš, piemēram, šobrīd nogādā preces dzemdību namam vai, teiksim, otro diennakti gaidām (saruna notiek trešdienā, aut.), kad varēs uz divarpus stundu attālo Harkovu braukt un pārcelt iedzīvotājus. Tas vēl nav izdevies, tur spēcīgi šauj.

Mēs divus gadus Ukrainā esam cīnījušies, lai legalizētu plānotas mājdzemdības, sabiedrība to nepieņēma, bet tagad mājdzemdību vecmātes ir ļoti pieprasītas, taču tas notiek ļoti skumjos apstākļos. Protams, daudzas sievietes pat fiziski nevar aizbraukt uz slimnīcu. Mums pirmās divas diennaktis pagāja, veidojot kanālu ar rekomendācijām grūtniecēm, shematiskiem materiāliem. Pirmkārt, ko darīt, ja jādzemdē citādākos apstākļos. Sievietes, kas jau agrāk gatavojās mājdzemdībām, ir nosacīti stabilākā emocionālā stāvoklī, tās, kuras rēķinājās ar dzemdībām slimnīcā, ir šausmās, jo viņas vai nu nevar tikt līdz slimnīcai vai jādzemdē pagrabos – tā ir mūsu realitāte.

Sievietes pieradušas, ka dzemdībās lielu atbildības daļu uzņemsies mediķi. Mēs tagad veicam titānisku darbu veicam, lai atgrieztu sievietēm ticību saviem spēkiem: ka viņai pašai sanāks, ja nav paaugstināta riska grūtniecība – tu vari pati dzemdēt, pati sev pieņemt dzemdības.

Ja sieviete dzemdē pagrabā, tur var sazināties tikai telefona režīmā. Tāpēc cenšamies jau iepriekš ierunāt audio vēstījumus, ko vēlāk var klausīties, veidot kādu noskaņu dzemdībām. Šobrīd ir milzīgs mājdzemdību vecmāšu pieprasījums, bet arī daudzas no viņām ir izbraukušas no valsts, arī dūlas, tas ir saprotami – glābj bērnus."

Jautājot, kā Svetlana iedrošina sievietes dzemdībām tik grūtos emocionālos apstākļos, no atbildes man skudriņas pārskrien pār ķermeni: "Mēs runājam par to, ka bērniņi, kas dzimst kara laikā, ir neiedomājami diži bērni. Mēs sakām sievietei – tie ir cilvēki ar ļoti spēcīgu likteni un viņai ir ticis gods būt par mammu šādam pārsteidzošam bērnam. Mēs sakām sievietei, ka viņa ir varone tāpat kā varoņi, kas šodien aizstāv mūsu valsti. Mēs sakām – tu stāvi uz savas zemes, uz šīs zemes visas tavas zemes sievietes kaut kad sastapās ar karu un to pārdzīvoja. Jā, daudzas no mums ir šajā pasaulē, pateicoties tam, ka senči ir dzimuši karā. Pateicoties mūsu vecmammām un vecvecmammām, kuras prata saglabāt dzīvību kara laikā.

Visa pasaule turas uz mums, sievietēm, mums nav tiesību šobrīd salikt rokas, zaudēt drosmi, ticību mīlestībai un cerībai, es uzskatu, ka uz tā turas mūsu vīrieši, kuri mūs aizstāv un mūsu bērni. Mēs šobrīd lūdzam sievietes maksimāli saglabāt saikni ar zemi, uz kuras stāvam, just savas saknes. Ja sieviete tic – ir vai nu reliģioza vai tic Visuma spēkam, runājam, ka visi esam zināmā aizsardzībā – katrs tajā, kam ticam. Par katru no mums dzemdībās šobrīd tiešām lūdzas visa pasaule. Es tiešām dzirdu, ka visa pasaule, apzināti vai neapzināti, reāli skatās uz Ukrainu, ļoti daudz ir dvēseļu un siržu, kas skatās mūsu virzienā un tas ir milzu atbalsts, kāds mums nekad nav bijis miera laikā. Un sievietes sāk tam pieslēgties.

Mūsu pamatuzdevums ir dot spēkus un pateikt – mana mīļā, tev tiešām viss izdosies, pat ja tev liksies, ka tā nav. Pat ja liksies, ka viss ir pazudis, tev atradīsies spēki, tavam ķermenim ir pietiekami resursu, lai piedzemdētu veselu bērnu jebkuros apstākļos. Ir svarīgi pašai ticēt, aizvērt acis un sajust: jā, esmu šeit, esmu es un manas dzemdības. Un mēs ļoti sekojam visām sievietēm, kas dzemdēs un dzemdējušas – pagrabā vai kara hospitālī, mājās. Dzīve turpinās, dzimst jauni ukraiņi. Dzīve rit, mēs neesam sastinguši, pat ja tā liekas. Jā, vairs nav ierastās dzīves, dzīvojam nenormālos apstākļos, bet mēs dzīvojam!"

Tajā visā cilvēki ir ļoti saliedēti. "Šobrīd neviens ukrainis neatļaujas kaut ko nedarīt. Pirmās četras dienas dzīvoju ar telefonu rokās, tikai zvanīju un rakstīju, uzklausīju. Ap ceturto dienu pievienojās vairāk cilvēku un speciālistu. Stāvoklis "kaut ko darīt" liek mobilizēties un darbībā izvilkt sevi dzīvei. Un to mums, ukraiņiem, šobrīd ir īpaši svarīgi sev atgādināt – es izvēlos dzīvi. Visi ir tādā stāvoklī – ko kam darīt. Neviens restorāns šobrīd nestrādā par naudu. Veikali prasa – kas vajadzīgs – kur vest ēdienu? Visi gribam izdzīvot, saglabāt savas pilsētas, sevi... tāda mums tagad dzīve," noslēdz Svetlana.

Dūlai, elpošanas terapeitei un pirtniecei Renatai Konstantinovai īsi pirms kara bija divas iespējas izbraukt no Ukrainas, pirmoreiz nobruka lidojums uz Batumi (viņa smagi pakrita tieši lidostā), tad – kovida dēļ uz Latviju. Neaizbrauca. Trešā reizē, jau kara sākumā, draudzene no Latvijas bija gatava atbraukt līdz robežai.

"Bija iekšējs konflikts – viena mana daļa gribēja panikā bēgt, izvest meitas no elles, otra daļa zināja, ka esmu vajadzīga šeit, savai vietai, savai zemei, tās ir manas mājas, es nekur neiešu, stāvēšu par savu zemi līdz pēdējam. Mana otrā daļa uzvarēja. Man bija skaidra sajūta, ka vajag palikt. Mēs te ar sievietēm "buramies", palīdzam smalkajā plānā mūsu vīriešiem, bija sajūta, ka man vajag palikt, lai nezaudētu šo iespēju. Es esmu kopā ar 9 un 13 gadus vecajām meitām, 21 gadus vecais dēls – ar tēti. Arī dēlam it kā nevajadzēja būt Ukrainā – viņš mācās Slovākijā un decembrī atbrauca pie mums. Tā kā viņam ir attālinātās mācības, nolēmām – lai kādu laiku paliek. Nu jau viņš arī nevar izbraukt no valsts, jo no 18 gadiem vīriešus neizlaiž. Kara pulkos gan tik jaunus puišus neņem. Ir pat tādi, kas raujas cīnīties, bet jaunajiem saka – ej mājās. Aizvedu dēlu pie tēta kopā ar saviem kaķiem. Pati paņēmu meitenes un domāju no Kijevas stacijas izbraukt, bet – nekas nesanāca. Pēkšņi man zvanīja radiniece un piedāvāja padzīvot pie viņas uz laiku Kijevas piemalē. Te ir privātmāja un mierīgāks stāvoklis nekā mūsu mājās, Kijevas centrā," stāsta Renata.

Jautāju, vai šobrīd, ja būtu iespēja, brauktu prom no valsts? "Es vienā brīdī pieņēmu lēmumu, ka palieku. Šajās vairākās dienās, ko esam te, saprotu, ka tomēr vēlos aizbraukt – bērnu drošības dēļ. Ja būtu viena, paliktu, bet es domāju par savām meitenēm. Viņas saprot notiekošo – ir lielas. Bet, protams, sākumā ļoti baidījās un ļoti raudāja, ķermenis trīcēja. Mums visiem ļoti uz šīm briesmām reaģēja ķermenis. Man pat bija tā – pirms skanēja trauksmes signāls, ķermenis jau sastinga, varēju naktī pamosties no drebuļiem – zobs uz zoba neturējās. Liels šoka stāvoklis. Tagad jau ir vieglāk, esam nedaudz adaptējušies. Psihe situācijai adaptējas piektajā dienā," skaidro Renata.

Viņa piedzīvojusi lielas iekšējas pārmaiņas. Pirmās – ļoti dziļas jūtas pret Ukrainu: "Līdz tam es uzskatīju sevi par pasaules pilsoni. Man ļoti patīk ceļot, daudzās valstīs agrāk jutos labāk nekā šeit. Bet pa šo nedēļu es tik ļoti izjutu, ka šī ir mana dzimtene, mana Zeme! Tagad es jūtu mīlestību un atdodu parādu zemei. Es mīlu Ukrainu, mīlu Kijevu, tagad es dodu tai atpakaļ devumu.

Otrs – mēs, sievietes, agrāk ne visai cienījām savus vīriešus. Daudzas sievietes teica – ai, Rietumos ir labāki vīrieši. Bet mēs tagad redzam, kādi ir mūsu vīrieši darbībā, sarežģītā situācijā – viņi patiešām ir mūsu aizstāvji, kareivji, mēs ļoti ar viņiem lepojamies! Mīlam, pateicamies, atbalstām katru sekundi!"

Renata atzīst, ka šobrīd ir sarežģīti un katra diena ir mainīga, visu laiku psihe mācās tikt galā ar lietām, ar kādām agrāk nav sastapusies: "Ir kaut kāds progress tajā. Piemēram, esam iemācījušies nebaidīties no gaisa trauksmēm kā sākumā. Mēs praktiski tikai bērnus sūtām uz patvertni, paši nodarbojamies ar saviem darbiem. Situācija visu laiku attīstās un neiznāk īpaši atslābināties. Pirmās naktis vispār nespējām aizmigt. 24. februārī pamodāmies no sprādziena skaņām... Tagad jau esam sākuši pa naktīm gulēt un guļam uz maiņām. Mana dežūra ir no četriem rītā. Tad ar dažādiem darbiem cenšos novērst domas. Pirmās piecas dienas mēs sēdējām un visu laiku lasījām ziņas. Skaidra lieta, ka tas atsaucās "uz nerviem", tāpēc no piektās dienas sākām darīt mājas darbus – tīrīt, taisīt ēst. Veikali ir vaļā un reizi divās dienās ejam, stāvam rindā. Tagad jau plaukti gan palikuši tukši, daudz kā trūkst. Gatavojam kādu garšīgu ēdienu, sākam vingrot ar bērniem, kustēties, iziet ārā, jo ķermenis ir ļoti šokēts, tādēļ vajadzīgas kustības.

Šobrīd Renata piedāvājusi sievietēm atbalstu kā dūla, bet pagaidām neviens bez agrāk esošajām klientēm (viņām vēl nav dzemdību datums), nav pieteicies. "Ir cilvēki, kas raksta un lūdz psiholoģisku atbalstu, es pāris reizes internetā novadīju kopīgas meditācijas. Pēc iespējas cenšos palīdzēt, bet skaidri sapratu – man nav morālu tiesību palīdzēt citiem cilvēkiem, kamēr neesmu palīdzējusi sev. Jo es iekrītu ļoti sarežģītā stāvoklī. Tāpēc šobrīd nodarbojos ar to, ka līdzsvaroju savu iekšējo stāvokli, nomierinu sevi," Renata atklāj iekšējos pārdzīvojumus un aicina: "Latvieši, lūdzu lūdziet par mums. Mēs jūtam, ka jūs to darāt, jūtam jūsu atbalstu," pateicas Renata.

Dūla Olga Veresčaka arī palika mājās, Dņipro. Nespēja pamest pilngadīgo dēlu un vīru. "Godīgi teikšu, mēs līdz galam neticējām, ka tas [karš] notiks, tāpēc pat neizskatījām variantu mukt agrāk, kā daļa izdarīja, jo – kuram ar skaidru galvu vispār varētu ienākt prātā tagad, 21. gadsimtā, karot par teritoriju!? Tas likās tik bezprātīgi, ka vispār galvā neierakstījās. Protams, kad sākās karš, bija šoks, es divas diennaktis nogulēju ar milzīgām galvassāpēm un paaugstinātu asinsspiedienu, tik ļoti nespēju to apzināties. Tāpēc mēs neaizmukām pirmajā dienā, kā daži izdarīja, jo nespējām to galvā pieņemt. Kādā otrajā trešajā dienā kļuva skaidrs, pat ja mēs mēģināsim mukt, no valsts jau vairs nevar izbraukt ar visu ģimeni, tas ir saprotami – mums ir kara stāvoklis, manam dēlam ir 18 gadi, vīrs arī vēl ir vecumā, kad vīriešus var ņemt karā. Sapratu – ja braucam, tad varu to tikai es ar meitu. Es neesmu gatava pamest savu ģimeni," atklāj Olga.

Viņa dzīvo deviņstāvu mājā un te nav īstas bumbu patvertnes – slēpjas autostāvvietā, kad ir trauksme. "Paskaidrošu, kāpēc skan trauksme – ja aptuvenā aizsniedzamības zonā startējušas raķetes, nav zināms, kur tās atlidos, tāpēc atskan trauksme, pat pa vairākām pilsētām vienlaikus. Signālu nedzird visā pilsētā, jo skaņu sistēma ir ļoti veca un neviens to nav atjaunojis – visi domāja – ar ko gan mums karot!? Tāpēc mums ir savi čati internetā, kur paziņo trauksmes sākumu un beigas. Paldies Dievam, tagad trauksmes nav garas. Bet – kad tu piecas reizes dienā skraidi uz patvertni, nav smieklīgi. Pat ja tur esi pusstundu. Skaidrs, ka tā nav speciāli aprīkota slēptuve. Mēs paši tur ar katru dienu sanesam kaut ko vairāk, lai tur būtu komfortablāk, tur ir mitrs un vēss, ļoti nepatīkams. Es tur ļoti salstu, tur stāv mana mašīna un esmu tur savilkusi siltās lietas, man ir "dežūrsporta kostīms", ko ātri uzmetu, sēžu tur siltā vējjakā. Protams, mēs tur viens ar otru runājam, pie mums skrien cilvēki no blakus mājām, jo viņiem nav, kur slēpties. Mēs tagad pazīstam teju visus kaimiņus – runājamies, bērni tur skraida, jau visi suņi ir iepazinušies – neviens savus mājdzīvniekus nepamet taču. Mums tur ir bērnudārzs-zooparks (pasmejas). Jāteic, pēc tā, ko es šodien (saruna notika otrdien, aut.) paskatījos, ko izdarīja ar Harkovu, ar ko tur bombardēja, saprotu – ja tā notiks šeit, nekāda bumbu patvertne neglābs – vienkārši bombardē dzīvojamos masīvus!" noskurinās sieviete.

Olgai ir psihologa izglītība – vai kāds arī šajos laikos prasa atbalstu? "Man ir psiholoģiskā izglītība, bet tagad tā ir "izslēgusies", tagad manī ir tik daudz dusmu, ka es nevaru konsultēt cilvēkus. Es varu tikai rūpēties par pašsaglabāšanos, jo citādi es vienkārši nespēšu izdzīvot. Uzdevums šobrīd ir vienkārši izdzīvot. Es palīdzu armijai, pērku ko tai vajag, vedu silto ēdienu, mēs visi ar to nodarbojamies. Vajag parūpēties par armiju, bet arī par sevi ir jāparūpējas. Jo, skatoties, kas notiek apkārt, ir saprotams, ka jebkurā brīdī varam palikt bez gaismas, gāzes un ūdens. Attiecīgi jāpadomā – kā es barošu ģimeni, ja mēs izdzīvosim, bet paliksim bez elektrības? Kā taisīšu ēst? Visi rūpējas, lai mūsu armija justos komfortabli. Jo patiešām tikai no viņiem atkarīgs, vai mēs izdzīvosim. Ir jau nelielas pilsētiņas pierobežā, kur nekā vairs nav, šausmīgi klausīties. Pieauguši vīrieši raud...

Krievu armijā ir sapratuši, ka viņus te neviens nesagaida ar puķēm – viņi reāli naivi domāja, ka mēs priecāsimies par viņiem! Mums cilvēki stādināja tankus kailām rokām – mazos ciemos stājās tankiem priekšā un teica – mēs jūs nelaidīsim, ko jūs te ieradāties? Sākumā tas darbojās. Bet kad viņi saprata, ka mierīgie iedzīvotāji par viņiem nepriecājas... – jau ir gadījumi, kad tanki pārbrauc pāri mašīnai, ir nošauti mierīgie iedzīvotāji..."

Sarunas noslēgumā viņa teic, ka izdzīvot palīdz arī humors – Olga sirsnīgi smejas, pieminot, kā zemnieks aizvilcis bojāto krievu kara tehniku. Un nobeigumā viņa aicina: "Dariet visu, lai palīdzēt Ukrainai apstādināt šo. Jo, ja viņš savāks mūs, viņš [Putins] neapstāsies. Viņa prātā eksistē Padomju Savienība. Viņu nekas neapstādinās, izņemot Ukrainu, diemžēl. Dariet visu, ko spējat. Mēs esam ļoti pateicīgi par palīdzību, ko sniedz Eiropas Savienība, jūs, ļoti daudzas valstis mums palīdz, ļoti daudz bēgļus uzņem un izmitina, tā ir liela laime.

Un vienalga, tiem, kas šeit ir palikuši, būs jāiztur šīs kaujas. Es ar šausmām par to domāju un ceru, ka līdz tam nenonāks. Ka viņam nepietiks spēka, jo ir tūkstošiem krievu bojāgājušo un mūsu vīrieši tiešām prot karot. Saudzējiet savu zemi."