Taču šobrīd viņa ir starp tiem Krievijas cilvēkiem, kam esošā situācija nav pieņemama un tādēļ viņa divās dienās, būdama viena ar četriem dažāda vecuma nepilngadīgiem bērniem, divas diennaktis gulēdama vien pāris stundas, izplānojusi aizbraukšanu un jau devusies prom no valsts. Pagaidām vēl neizpaužot gala mērķi. Savā "Facebook" viņa dalās, kas notiek cilvēka sirdī, kam divu dienu laikā dzīve apmet kūleni.
Teksta tulkojums no Marjanas Oļeiņikas "Facebook" konta, publicēts ar viņas atļauju.
"Vēlos padalīties ar to, kas ar mani notiek un nedaudz par jūtām – cik esmu tam gatava.
Es šobrīd nevaru rakstīt uzmundrinošas lietas, pat tās man pašreiz liktos neētiskas.
Katrā gadījumā man ir neizturami klausīties par sazemēšanos, elpošanu, ūdeni u.tml.
Bet es ceru uz vēl vienu manu principu – principu "me too".
Un vēl es gribu to veltīt tiem, kas būs nākotnē.
* Man metās nelabi, kad tīrīju savu telefonu pirms braukšanas. Kad es savulaik biju ar varmāku, es arī katram gadījumam tīrīju sarakstes, – katram gadījumam. Arhivēju čatus pirms tikšanās. Vienmēr turēju telefonu ar ekrānu lejup, kad viņš bija blakus.
Ieliku uzstādījumos, lai nav redzams pirmais ziņojums.
Kad mēs sākām dzīvot kopā, es turpināju tā darīt, aizdomājos... vai man tiešām ir droši šajās attiecībās?
Bieži attiecību nosacījums bija "tu dod man savu telefonu un es varu tajā apskatīties jebko".
Lūk, tā! Tas ir mežonīgākais un pazemojošākais robežu un tiesību pārkāpums.
Kad tagad mēs baidāmies par to, kur ielikts "like", par sarakstēm un fotogrāfijām savā personiskajā telefonā,– tas ļoti izjauc [izpratni par] normu. Pie tā nevar pierast.
* Ko es esmu izdarījusi pēdējo divu dienu laikā, kad nopirku biļetes?
Čipēju dzīvniekus.
Uztaisīju bērniem vakcinēšanās sertifikātus.
Uztaisīju ģenerālpilnvaru Natašai.
Uzrakstīju mašīnas apdrošināšanā tēta vārdu.
Atradu mājas un aizvedu uz tām papagaiļus.
Atradu mājas kaķēnam un kaķim.
Pārcēlu Juru uz tālmācību.
Apmaksāju mēnesi uz priekšu terapiju.
Aizvedu mašīnas dokumentus un dzīvokļa atslēgas Maijai.
Pārskatīju mūsu ar Natašu kopīgos dokumentus – kādus ņemt līdzi, kādus atstāt viņai.
Savācu savai jaunajai dzīvei lietas – sev un bērniem.
Kopā ar tuviniekiem izvēlējāmies biļetes, meklējām dzīvesvietas valstīs, kuras šķērsosim. No jauna mainījām un izvēlējāmies biļetes.
Uztaisīju kovida testus visiem bērniem.
Izprintējām biļetes un testus.
Diennakti pirms izbraukšanas atcerējos, ka Demjana dzimšanas apliecība ir pie viņa tēva, kurš dzīvo piecu stundu braucienā no Maskavas. Izdomājām, kā to pārsūtīt.
Pēdējo divu diennakšu laikā gulēju divas stundas un gandrīz neēdu. Bet tas, droši vien, tā šobrīd ir daudziem.
* Ja ne manu mīļo palīdzība.
Ja ne divas terapijas trīs dienu laikā.
Ja ne nauda, kuru es jums palūdzu.
Es šo nespētu īstenot. Tas burtiski mani izglāba.
* Pats grūtākais – rīts pēc agonijā nopirktām biļetēm.
Histērija – izvediet mani no šejienes jebkādā veidā, es citādi tūlīt pat nomiršu no bailēm.
Pamodos un pilnā nopietnībā centos atcerēties – uz kādu gan valsti es lidoju? Turciju? Azerbaidžānu? Kazahstānu? Es biju gatava braukt uz jebkuru, kur ir iespēja atrast biļetes ne par visas pasaules naudu.
Vajadzēja rīkoties. Darīt daudz-daudz-daaaauuudzko.
Taču ķermenis pretojās – bija smags, sāpēja muskuļi – kā maiss un kā ķīselis.
Ceļu pa dzimto rajonu, ko citkārt mēroju astoņās minūtēs, braucu pusotru stundu. Nezinu, kāpēc. Aizbraucu ne tur. Pagriezos ne tur. Nesapratu, kā apstājos un novietoju automašīnu, apbraucu apli. Kad nonācu galā, nespēju izkāpt no mašīnas. Atlaidu krēslu, saritinājos kamolā, ieslēdzu sildītāju uz maksimālo un ļāvos asarām. Raudāju tā, kā vairs negribētu.
Baidos.
Gribējās nomirt turpat uz vietas.
Bet vajadzēja piecelties un iet.
Palīdzēja Tjoma. Viņš vienkārši kaut ko uzrakstīja.
Principā es varēju kaut ko darīt, tikai kontaktējos ar kādu.
Pat ja ne jūsu sirsniņas "storijos".
Ja ne jūsu – "kā tev ir, Marjana?"
Tad es to nevarētu.
* Kā bērni?
Rojs ļoti daudz raud. Vai guļ. Dusmojas, raud un atkal guļ.
Jura mīļojas vai ļoti dusmojas uz mani mazākā iemesla pēc. Visu laiku prasa masāžu.
Lukjans ir mega maigs un rūpīgs, tas izkatās pēc trauksmes paveida.
Demjans it kā ir normā. Tikai... sapnī prasa krūti.
* Ko es paņēmu līdzi?
Mīļākās drēbes. Higiēnas preces un zāles.
Mājas sajūtu – pāris svečturus, Aņas granātābolu zīmējumu uz zīda, kas vēl Luča dzemdībās bija izkarināts, pēc tam sekoja līdzi pirmajā un otrajā dzīvoklī, aromterapijas lampu, kura ir ar mani kopš [vīra] Serjožas nāves, aromterapijas lampas. Iras sāls, ko viņa atsūtīja uz Jauno gadu.
Naktslampiņu no Maijas.
Geštaltus – pāris sejas maskas un vannas piedevas. Tās var nopirkt jebkur, bet šī bija dāvana rūpēs par mani. Luča grāmatu, ko mēs tagad lasām.
Dokumentus un visu tehniku – datoru, telefonus un lādētājus, bērnu vecās planšetes, elektronisko grāmatiņu un... mikrofonu podkāstiem.
Atbalstu – Nārnijas augus (par Nārniju viņa sauc savu rimto vietu laukos, tulk.), rozā flamingo, kafijas vārāmo no Ļizas, vecmāmiņas kreklu un šalli, un visas viņas rotaslietas.
Cieto disku no Serjožas diska – tur ir visas manas dzīves, kas bija līdz šai dzīvei, fotogrāfijas.
Akmeņus – no temaskala (no Meksikas, kā dzimšanas simbols), no terapijas, simbolisks mājas sardziņa akmens, akmeni no traumas un no Maijas.
Nākotnes priekšmetus – rebozo, svečturi – nāves figūru, pierakstus no mācībām par traumu.
Šķiet, es taisīšu ietīšanas rituālu (ietīšanas rituāls – tas ir rituāls, ko parasti veic pēcdzemdību periodā, kad sievieti silda, ietin, masē, emocionāli atbalsta, taču šo rituālu var veikt arī pēc pārdzīvojumiem, traumatiskām situācijām, tulk.). Daudz veikšu rituālus un daudziem. Iespējams.
Un... proseko pudeli, kuru Ļizas sievastēvs atveda man no Kipras. Padomāju – pie velna, Voldemort! – tā pudele ir mana un es to taisījos izdzert! Un tā viņa pabija Kiprā, Krievijā, Kazahstānā. Mēs parēķinājām, ka priekšā vēl trīs valstis! Kopā – piecas.
* Māsa atgādināja man par maniem buršanās vārdiem: "Viss būs, kā būs, jo – lai ir kaut kā, jo nebija ne reizi, ka nebija nekā."
Esmu neiedomājami pateicīga cilvēkiem. Es viena nekādi nebūtu tikusi galā.
Pateicos sev par savu vieglprātību. Tieši tā man palīdz ātri aizmirst, pamest, neaprēķināt. Reizēm tas kritiski palīdz.
Pateicos sev par pēkšņo sajūtu terapijā, ka nebaidos par finansēm. Ka uzticos sev stratēģijā. Ka uzticos sev spējā izdomāt, kā tās atrast.
* Loloju sevī pašus mazākos sīkumus. Lūk, kā es savācos! Un domāju ne tikai par dzīvei svarīgām lietām, bet arī par tām, kas sildīs dvēseli – tas ir vēl svarīgāk par siltu vējjaku.
Tāpat tagad. Man ir svarīgi nokrāsot matus rudus. Šķiet – tu, ko, kāds tam šobrīd sakars ar šo visu? Bet tas arī pauž manu vēlmi – dzīvot. Mēs tiksim ārā, mēs izdzīvosim.
Dzīve ir gara – tie ir vēl vieni mani buramvārdi.
Lidmašīnā skatījos "Interstellar". Tas ir vienīgais, ko varu šobrīd sevī ielaist. Nespēju paskatīties, dažus fragmentus reizes trīs tinu atpakaļ, nesapratu, ko runā cilvēki, kas notiek uz ekrāna. Bet gribu noskatīties līdz galam. Atceros, tur ir svarīgas lietas.
Fotogrāfijā pirmoreiz kara sākuma veikts selfijs. Šorīt, kad pamodos drošībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
