Minējumi un pārpratumi attiecībās, kas rada barjeras. Stāsts par skūpstiem bez vārdiem

Fragments no Mihaela Lūkasa Mellera, vācu autora, kurš attīstījis pāru sarunu metodi, grāmatas "Patiesība sākas divatā. Pāris sarunājas", kuru izdevis Ģimenes psiholoģijas centrs "Līna". Ar centra atļauju publicējam fragmentu no grāmatas.

Amerikānis drīz pēc iepazīšanās juta, ka ir pienācis laiks vienoties maigā skūpstā – vieglā, ne pārāk nopietnā, bet, protams, arī ne paviršā. Izbijies viņš pamanīja, cik satriekta bija viņa angļu partnere. Vakara gaitā viņa kļuva arvien nomāktāka. Gaisotne bija sabojāta. Šķita, ka viņš ar vienu nevainīgu skūpstu ir aizvainojis savu izredzēto. Ko viņš bija izdarījis nepareizi?

Bija gan arī tādas anglietes, kuras nepārprotami atbildēja pirmajam skūpstam un beigās izrādīja vēlmi doties līdzi uz gultu. Jaunajiem amerikāņiem tas šķita pārāk negaidīti un pat piedauzīgi. Viņi sāka apšaubīt savu labo gaumi un nolēma neielaisties ar šādām "lēdijām".

Mīklas atminējums ir vienkāršs: toreiz, četrdesmitajos gados, angļu sievietei viens skūpsts nozīmēja ļoti daudz. Viņas uztverē tas nozīmēja solījumu pārgulēt. Turpretī amerikāņi nepiešķīra skūpstam šādu nozīmi. Viņiem tas bija draudzīgs žests, viegls pieskāriens cilvēkam, ar kuru esi tuvāk iepazinies. Nekas vairāk. Šiem jaunajiem vīriešiem no Aizokeānijas starp skūpstu un pārgulēšanu bija gaismas gadu attālums.

Tāpēc attiecību romantiskais sākums cieta fiasko. Šo nezinošo pārīti izšķīra skūpsta atšķirīgā uztvere. Angliete bija sašutusi, cik ātri amerikānis ar skūpstu ir pārkāpis robežu, bet amerikānis nosprieda, ka viņa ir kaprīza preilene, kura pat pēc tik nevainīgas prelūdijas laižas lapās.

Ja tomēr viss noritēja, kā viņš bija ieradis, turpmākais bija viņam negaidīts: angliete, kas atbildēja viņa maiguma izpausmēm, uztvēra šo skūpstu kā "Sezam, atveries!", nevis kā pirmo maigo tuvošanās mēģinājumu. Viņa spēra soli tālāk, bet amerikāņu iekarotājs negaidīti atkāpās. Viņaprāt, tā uzvesties drīkst tikai vieglas uzvedības sievietes, bet angliete jutās sāpināta. Īsāk sakot, viņiem nekas nesanāca. Tā kā viņu pieredze nebija saskanīga, tā sagādāja rūgtu vilšanos.

Manuprāt, šis stāsts ir līdzība arī šodienas pāru dilemmai. Tas vēsta par attiecību neizdošanos nerunāšanas dēļ.

Abi būtu izvairījušies no vilšanās, noniecināšanas, aizvainojuma un negaidītas šķiršanās, ja vien būtu runājuši par piedzīvoto. Viņi nenojauta, ka tā vietā, lai maldītos minējumos par otra rīcības motīviem, par to bija jārunā. Tad skūpsti "tiktu pie vārda" un viņi kopā būtu piedzīvojuši brīnišķīgus mirkļus.

Kā mēs šodien varam zinām, kas gandrīz pirms 50 gadiem tik ļoti sarežģīja romantiskās attiecības starp britiem un amerikāņiem? Otrā pasaules kara laikā, kad Anglijā bija izvietots amerikāņu karaspēks, Mārgarita Mīda izmantoja šo unikālo iespēju un veica pētījumu, lai labāk izprastu svešu kultūru sastapšanās dinamiku. Komunikācijas teorētiķi erotiskajās attiecībās izdalīja amerikāņu un angļu skalu ar attiecīgi 30 pakāpēm katrā: sākot ar pirmo skatienu un beidzot ar dzimumaktu. Amerikāņu skalā skūpsts atradās pašā sākumā (apmēram 5. pakāpē), bet anglietēm tas bija drīzāk beigās (apmēram 25. pakāpē). Tieši tik viegli izdevās sarindot sāpes un apjukumu. Par apkaunojumu zinātnei – turklāt tieši komunikācijas teorijai – pats pētījums slēpj sevī komunikācijas trūkumu.

Tīro skalu un kopsakarību apburti, zinātnieki tā arī neatklāja neveiksmes patieso cēloni. Jo fakts, ka mēs katrs atšķiramies no partnera, vēl nav nekāda cilvēces traģēdija. Svarīgākais ir tas, ka mēs neļaujam viens otram iejusties sevī. Mēs vienkārši pārāk maz runājam par to, kas mums ir svarīgs.

Diemžēl tas, kurš nesaskata problēmas būtību, nevar no tās izkļūt. Laimīgu attiecību galvenā atziņa ir tā, ka runāt ir svarīgi. Ne jau risinot neauglīgas diskusijas iestrēgušās attiecībās, bet gan runājot tā, ka varam iejusties otrā. Un tam ir domātas pāru sarunas.

Mēs dzīvojam attiecībās. Bet mēs neizdzīvojam attiecības. Pat ja tās ir visa mūsu dzīve. Tomēr tā nav nolemtība. Mēs taču paši veidojam šīs attiecības. Tūkstoš mazās darbībās, dienu no dienas. Mēs noveļam vainu viens uz otru. Tā ir ilūzija, kas sniedz mums šķietamu atvieglojumu. Mēs maldāmies.

Ko mēs varam darīt? Mums ir jāizveido attiecības ar mūsu attiecībām. Kā? Apzināti apņemoties darīt to, kas parasti pazūd saplānotajā ikdienā, – runāt ar otru par būtisko.

"Pēdējo triju mēnešu sarunās mēs viens par otru esam uzzinājuši vairāk nekā 10 laulībā pavadītos gados pirms tam," teica pāris, kuram biju ieteicis un izskaidrojis šīs "sarunas par būtisko". Līdzīgi klājas arī citiem. To pašu es varu teikt arī par sevi. Attiecībās, kuras man ir nozīmīgas, šīs divatnes sarunas esmu piedzīvojis kā vislabāko iespēju kļūt iejūtīgākiem vienam pret otru.

Izklausās paradoksāli – tieši tāpēc, ka neviens negrib otru "caurskatīt", attiecības kļūst caurspīdīgas. Tad piesaiste vai šķiršanās padodas vieglāk un atrisināmas kļūst pat smagas problēmas. Pēc kāda laika mēs atklājam, ka otrs patiešām ir atšķirīgs, bet, par spīti tam, tuvība nezūd. Iespēju baudīt attiecības kļūst vairāk. Pāru sarunas ir dvēseles afrodīzijs. Un nav noslēpums, kāpēc tā. To, kā mēs jūtamies, atbruņojošā skaidrībā parāda mūsu seksuālā dzīve. Pāru sarunas attīra un atdzīvina attiecības. Reizēm pat tik intensīvi, ka mēs vēlamies to turpināt fiziski – mīlējoties.

Kādu dienu Suzanna pārteicās. Viņai pāru sarunas nevedās viegli. Tāpēc viņa jutās sevišķi pārsteigta par savu misēkli. "Kad mums atkal plānotas karameles?" viņa jautāja Aleksandram.
"Tajā mirklī es skaidri sapratu, ka šīs sarunas mums palīdz," viņa vēlāk teica. Sevišķi grūti viņai ir apzināties un paust savas emocijas. Kad vien viņa bērnībā – un, taisnību sakot, arī tagad – gribēja pastāstīt par sevi, vecāki neizrādīja nekādu interesi. Šāda emocionāla nasta droši vien ir lielākais šķērslis pāru sarunās. Diemžēl tas ir mūsu visbiežāk izplatītais mantojums. Vecāku un bērnu sliktās attiecības negatīvi izceļ Vāciju citu Eiropas un Ziemeļamerikas valstu vidū. Tomēr pāru sarunās pamazām noārdās arī šī barjera.

"Pozitīvo ietekmi es pamanīju tikai tad, kad kārtējo reizi bijām sarunas izlaiduši. Aleksandrs manās acīs sāka izbālēt, kļuva shematiskāks. Ātrāk kļuvām aizkaitināti. Nekas traks, tomēr jūtami. Bez pāru sarunām es to pat nebūtu pamanījusi."

Nu jau ilgāk nekā gadu viņi bija atraduši savu sarunu ritmu. "Man šķiet, ka tagad mēs šīs sarunas izbaudām," saka Aleksandrs. "Pat ja reizēm nav viegli. Kad tik daudz tiek izrunāts, beigās mani gandrīz vienmēr pārņem siltas emocijas."