Ej dillēs! Asiņu dzērājs! Kā izlādēt emocijas pret agresoru latviešu valodā

Jau vairāk nekā divas nedēļas teju visa pasaule elpo vienā ritmā, jūtot līdzi un atbalstot iespējami dažādos veidos Ukrainas tautu, kuras zemē iebrucis agresors. Vienaldzīgo nav, un piedzīvoto emociju spektrs ir ļoti plašs. Katrs ar tām tiek galā, kā nu prot, taču daudziem neiztur nervi un šķiet, ka kaut nedaudz palīdz tādu treknāku vārdu "izspļaušana".

Nu jau par sava veida simbolu kļuvušais izteiciens, ko iebrukuma laikā pateica Čūsku salas aizstāvji, tiek lietots ļoti plaši. Bet vai vienmēr vietā? Kādēļ lamāšanās dažreiz patiešām ir attaisnojama? Vai tiešām ir iespējams latviski tā kārtīgi – no sirds – izlamāties, un vai vispār to drīkst atļauties? Ja tā, tad kādās situācijās?

Par to šajā rakstā valodniece un pedagoģe Māra Ozola un klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa.

Kā mēs, sabiedrība, šobrīd jūtamies?

Patlaban mēs piedzīvojam visas krīzes laikam piederīgās emocijas, spektrs ir ļoti plašs, un tās ir intensīvākas nekā parasti. Vienā brīdī mēs varam justies pat priecīgi, eiforiski, piemēram, redzot, ka ukraiņu sievietēm ar bērniem izdevies aizbēgt no kara postītās dzimtenes, ka kāds ir izglābts, ka Ukrainu sasniegušas palīdzības kravas, ka izdevies atvairīt agresora uzrīdīto armiju. Bet jau nākamajā mirklī varam atkal justies bezspēcīgi, nobijušies, dusmīgi. Emociju intensitāte patlaban var būt plaša. Turklāt pastāv liela atšķirība, kā mēs personīgi izjūtam šo laiku, – tā nav individuālā krīze, bet tā mūs piemeklējusi visus – sabiedrību kopumā, skaidro psiholoģe.