Turpinājumā Līga Bērziņa, "Uzvediba.lv" vadītāja, Latvijas Autisma apvienības vadītāja, kura jau vairāk nekā desmit gadus strādā ar psihosociāliem riskiem darba vidē un skolās, savā blogā skaidro, kā veiksmīgāk klasē integrēt jauniņo. Vēl citus padomrakstus par bērnu audzināšanu vari atrast arī "Uzvediba.lv" feisbuka lapā. Bērziņas gatavotais bloga ieraksts par to, kādas situācijas var veidoties klasē, kad tajā ienāk jauns skolēns.
"Mēs piedzīvojam to, ka agresīvi pret bērniem izturas ne tikai vienaudži, bet arī pieaugušie. Turklāt nevajag daudz – viens vienīgs cilvēks var radīt traumatisku pieredzi visai klasei, ne tikai konkrētam bērnam. Agresīva uzvedība ir ne tikai vardarbības pieļaušana, bet arī toksiskas uzvedības ignorēšana, jo tā mēs pāridarītājiem signalizējam, ka šāda uzvedība ir akceptējama. Ja pieaugušie ilgstoši ignorē kādas grupas vardarbību, pāridarītāji var pat sākt justies, ka viņi to dara pieaugušo vārdā.
Tāpēc mēs kā pieaugušie nedrīkstam vienkārši gaidīt un cerēt, ka viss būs labi, mums ir jāpamana brīdinājuma signāli un pieaugušajiem ir jādara viss iespējamais, lai nepieļautu vardarbības attīstību. Lielākoties jau situācija briest palēnām, un to pat var paredzēt. Lūk, mazi, tomēr svarīgi signāli, kurus nevajadzētu atstāt bez ievērības!
Pazīmes, kuras nedrīkst ignorēt
"Sit un bēdz" komentāri. Nereti šie komentāri izklausās kā joki, nereti bērni paši saka: "Es tikai pajokoju", bet šie "joki" parasti ir domāti kā temperatūras mērīšanas instruments, lai saprastu, cik tālu vardarbībā iespējams iet, lai saprastu, kuri pievienosies izsmiešanai. Ja nebūs atbildes reakcijas, ar laiku komentāri kļūs personiskāki un var pāraugt fiziskā eskalācijā. Tie var būt "vācies atpakaļ", "ko tu te atbrauci" utt.
It kā nejauša pieskaršanās, pagrūšana. Ja tu kā pieaugušais pamani, ka klasē kādi bērni apzināti vai "nejauši" uzgrūžas mērķim, ja redzi, ka pāridarītāji stāv ļoti tuvu, tev ir jāiejaucas šajā situācijā. Ar šo fizisko kontaktu pāridarītājs mēra cietušā spēju pretoties, kā arī analizē, kurš un vai vispār kāds klasē nāks palīgā salasīt izbērtās lietas, pateiks, lai liek mierā, lai iet darīt citas lietas.
Publiska, demonstratīva atteikšanās sadarboties. Atteikšanās piedalīties grupu darbā ar izvēlēto upuri ir daudz traumējošāka, nekā tā izskatās pirmajā mirklī. Turklāt, ja pedagogs akceptē šādu situāciju, viņš ir zaudējis autoritāti bērnu acīs. Tu jau esi pamanījis, ka šādos gadījumos citi bērni vēlas solidarizēties ar barvežiem, un ar laiku arī citi nesadarbosies ar cietušo, radot vēl lielāku izolāciju. Šādos brīžos pedagogam ir jāsaprot problēmas sakne un jāregulē situācija iespējami ātri. Piemēram, viņam jāspēj pašam pieslēgties grupai ar izolēto bērnu, tādējādi ceļot bērna statusu, vienlaikus arī strādājot ar grupas dinamiku kopumā, lai nepieļautu situāciju atkārtošanos nākotnē.
Kā to darīt, ir atsevišķa tēma, bet Izglītības un zinātnes ministrija visos līmeņos stāsta, ka pedagogi to prot darīt. Tā ka – vaicā viņiem, labi?
Apzināta izlikšanās, ka neredz bērnu. Acu skatiens nosaka sociālo statusu. Nekas nav briesmīgāks, ja pret bērnu izturas tā, it kā viņa tur nebūtu. Parasti šādos gadījumos pāridarītāji ne tikai demonstratīvi nesveicinās un neatņem sveicienu, bet arī neļauj bērnam runāt, pabeigt teikumus, smejas par izrunu, skatās viens uz otru ar smīnu, nevis uz runātāju, tādējādi liekot bērnam justies neomulīgi.
Lietu atņemšana, slēpšana, sabojāšana. Diemžēl, šī ir populāra pasīvās agresijas forma, ar kuras palīdzību bērni jūtas, ka kontrolē citu bērnu. Tāpēc pedagogiem ir nopietni jāizskata gadījumi, ja kādam bērnam sistemātiski kas pazūd. Šie bērni neteiks, ka viņiem atņēma, jo viņiem būs bail no atriebības, tāpēc mums kā pieaugušajiem rūpīgi jāskatās, kas notiek un kāpēc notiek, jāvēro un jājautā.
Izslēgšana no informācijas plūsmas. Ja pamani, ka bērns tiek izslēgts no klases grupas, ja bērns nesaņem visu informāciju, ko saņem citi bērni (un arī vecāki), nopietni izmeklē šos incidentus, it īpaši sākumā, kamēr jaunie bērni nezina lietu kārtību. Tev daudzas lietas šķitīs pašsaprotamas, bet šie bērni varētu nezināt, ka audzināšanas stunda, "ja nenotiek mūsu klasē, notiek mūzikas kabinetā". Draudzīga klase rūpējas viens par otru, un lielais jautājums ir, kāpēc tiek pieļautas situācijas, ka kāds tiek izslēgts no informācijas plūsmas.
Neļaušana draudzēties, mikrogrupu veidošana, lai draudzētos PRET konkrēto bērnu. Pedagogiem ir jāreaģē uz pirmajiem signāliem, pamanot, ka klasē veidojas mikrogrupas. Šādos gadījumos klasē var neļaut sēdēt blakus konkrētiem bērniem. Mikrogrupu blakus efekts ir tas, ka arī citi bērni var apvienoties, lai draudzētos PRET pāridarītājiem, nepamanot, kurā brīdī paši ir kļuvuši par tādiem.
Baumas, apmelošana. Jaunie bērni, it īpaši bērni, kuri ir post-traumatiskajā stresā, klasē ienāk klusējot. Viņiem ir nepieciešams vairāk laika, lai saprastu informāciju, adaptētos jaunai videi, viņi var nevēlēties runāt par sevi, savu pieredzi. Neļauj šos klusuma brīžus aizpildīt citiem ar nepatiesu informāciju, puspatiesību, spekulācijām. Nereti parādās lapiņas ar apsaukāšanos, uzrakstiem. Nopietni konfrontē katru gadījumu, kur kāds pasaka puspatiesību kaut vai kā joku.
Ko darīt prevencijai
Ja tu esi pedagogs, tad jau zini, ko darīt! Tāpēc te pavisam īsi neliels kopsavilkums:
- Spēlējiet dažādas sadraudzēšanās, iepazīšanās spēles. Nepietiek ar to, ka tu pasaki, ka klasē ir jauns bērns un izstāsti īsu stāstu. Jo labāk bērni iepazīs viens otru, jo vieglāk.
- Uzliec bērnu vārdus vismaz uz pāris nedēļām kaut kur redzamā vietā. Tas ietaupīs daudzas mulsinošas situācijas bērniem, kam ļoti īsā laikā ir jāiekļaujas pilnīgi citā vidē. Tādos apstākļos ir ļoti grūti iegaumēt vārdus.
- Iepazīstini bērnus ar dažādām kultūrām, piemēram, aicini atnest mīļākos ēdienus no mājām (ja jaunajiem bērniem ir resursi tādiem uzdevumiem), veido klases vakaru ar populārākajām spēlēm, mūzikas klipiem utt. Būs jautri!
- Māci bērniem atpazīt diskriminējošu valodu, izteikumus un reakcijas, ko tādās situācijās darīt.
- Spēlējiet spēles, kas palīdz mainīt domāšanas perspektīvas – viena cilvēka viedoklis nereprezentē visas nācijas viedokli. Tas ir tikai viens viedoklis.
- Aicini ciemos iedvesmojošus viesus!
- Izrunā ar klasi, kā rīkoties, ja sākas klasē apcelšana, kādas būtu pieņemamās konsekvences, kādi ir tipiskie pirmie apcelšanas signāli konkrētajā kolektīvā, kādi paņēmieni palīdz apturēt apcelšanu.
- Izstrādā noteikumus, rakstot tos uz papīra un pieliekot pie sienas. Jo vairāk bērni piedalīsies noteikumu veidošanā, jo lielāka varbūtība, ka šie noteikumi tiks ievēroti.
Ko darīt, ja kāds tiek apcelts
- Saglabā mieru. Nereti pats postošākais ir nevis pāridarījums, bet gan agresīva, nepārdomāta pieaugušo reakcija.
- Esi gatavs rīkoties. Nedrīkst ignorēt uzvedību, cerot, ka tas bija viens incidents. Nedrīkst cerēt, ka situācija noregulēsies pati no sevis. Parasti tā tas nenotiek.
- Nebaidies konfrontēt uzvedību – šis nebija piemēroti, šis bija sāpīgi. Nespied pāridarītāju atvainoties publiski cietušajam – tas var pasliktināt situāciju. Šajā brīdī parūpējies par cietušo.
- Runā ar pāridarītāju atsevišķi un mēģini saprast, kas izraisa viņā šādu reakciju, bailes un bažas. Nereti šīs sarunas jaunietim palīdz saprast, ka tie ir viņa pieņēmumi, kam nav nekāda sakara ar realitāti.
- Aprunājies ar pāridarītāju, lai saprastu, vai viņš apzinās sava teiktā sekas. Iespējams, aculiecinieku klātbūtnē viņš būs bravūrīgs, bet divatā empātiska saruna varētu izdoties.
- Vēro visu klasi – nereti pāridarītājs ir sakūdīts vājais posms, bet naida uguni kurina citi cilvēki.
- Aprunājies ar cietušo, kā arī ar citiem klasesbiedriem, lai saprastu, kā katrs jūtas klasē. Nepaļaujies uz savām cerībām vai saviem personiskajiem novērojumiem. Skolas dzīvei ir daudzas dimensijas!
- Neapstājies pie gadījuma atrisināšanas!
- Rēķinies, ka klasesbiedri un cietušais var nespēt skaidri pastāstīt, kas notiek, it īpaši, ja vardarbība ir sākumposmā. Pāridarītāji pārbaudīs robežas dažādos veidos, kas radīs nepatīkamas sajūtas un trauksmi.
- Nebaidies runāt ar cietušajiem un klasesbiedriem par to, kā viņi redz situāciju un kas varētu palīdzēt to atrisināt. Kas viņiem liktu justies labāk?
- Runā ar klasesbiedriem, skolēnu pašpārvaldi un citiem par to, kā analizēt situāciju, kā nepieļaut situācijas atkārtošanos arī citā klasē vai ar citiem bērniem.
- Nemēģini minimizēt situāciju ar: "Tev tikai tā izlikās", "Viņi tikai pajokoja", "Viņi ir tikai bērni". Tas radīs vēl dziļākas sāpes un traumas un liks bērniem šaubīties par piedzīvoto.
- Runā ar bērna vecākiem un iedrošini viņus neklusēt par savām bažām un bērna bažām. Apsoli saglabāt konfidencialitāti!
- Dari visu iespējamo, lai skola būtu droša vieta ikvienam. Mēs esam tik stipri, cik stipri ir tie, kuriem mūsu palīdzība vajadzīga visvairāk! Rūpēsimies viens par otru!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
