Bērnības laika kavēklis jaunā 'mērcē'. Čempionu treneris Igo Japiņš radījis galda spēli

Igo Japiņš izstāsta, kā spēles ideja bērnībā radās: "Es biju sportisks bērns un daudz interesējos par sportu. Trenējos basketbolā, hokejā, līdz kļuvu par riteņbraucēju. Tomēr mani vienmēr tikpat interesējis futbols, hokejs un basketbols. Toreiz man bija 12 gadi. Mamma bija šķīrusies un precējusies otrreiz. Viņas vīrs pīpēja papirosus "Kazbek", kuri bija iepakoti stingrās kartona kastītēs. No tām es izgriezu spēles kartītes – tas arī ir "Champion game" pirmais prototips," atceras Igo Japiņš. Viņa mamma Ārija vēl saglabāja tās atmiņai, arī pierakstus un žurnālus par spēli.

"Pirms kādiem 15 gadiem, kad jau biju beidzis sporta trenera gaitas, atcerējos par spēli. Ņemot vērā, ka pasaulē tik populārs ir futbols, domāju spēli atdzīvināt un pārdot globālā līmenī. Bet tā es kādus padsmit gadus šo mērķi rakstīju Vecā gada nogalē savās ik gada nākamā gada iecerēs. Bet – neko lietas labā nedarīju. Taču tad sastapu Gesi, izstāstīju ideju un viņa noņēma manas šaubas par spēles veidošanu – pārzinot šo jomu, iedrošināja. Tā spēle tapa ļoti labā līmenī. Jo spēle nebūs ar mūžīgu tematiku kā, teiksim, "Cirks" – tā ir piesaistīta čempionātiem, aktuāliem sporta notikumiem.

Spēle ir ļoti vienkārša! Tajā ir pašam jāraksta dažādi spēļu rezultāti tabulās, jāsaskaita ielaistie vārti, punkti – tāds rēķināšanas un rakstīšanas treniņš. Vēroju jaunāko bērnu un redzu, ka viņš galīgi nemāk rakstīt – skolā jau nav glītrakstīšanas. Mani laikam mamma varēja piespiest svītriņas vilkt – laikam biju paklausīgāks. Bet neviens jau negrib sevi piespiest, toties te rakstīšana ir neuzspiesta – spēles daļa. Tāpat te jārēķina. Ar klasesbiedru Ivaru savulaik skolā bijām ātrākie rēķinātāji – pat ātrāki par tiem, kas vēlāk aizgāja uz 1. vidusskolu. To arī šeit trenē. Spēlē neapgūst futbola stratēģiju, tomēr rada izpratni, kā notiek turnīri, play-off. Tiek rosināta arī iztēle – ar kārtīm izliec komandas un prāto, kurš tagad vinnēs?

Līdzīgi kā turnīrā, spēlē uzvar komanda, kura atainota uz spēles kartītes. Var spēlēt viens, ar draugiem vai ģimeni. Pirms ķēros klāt spēles radīšana, protams, pārbaudīju, ko piedāvā spēļu tirgū. Analogu neatradu. Puišiem ir kartītes ar slaveniem sportistiem, bet ar tām vienkārši mainās vai krāj.

Ņemot vērā, ka daudzās valstīs futbols un basketbols ir teju dieva vietā, esmu sev uzstādījis uzdevumu sākumā "iekarot" ar spēli Eiropu, paskatīties, kā bērniem šis piedāvājums "aiziet". Te ir kārtīgs darbs mārketingam. Ar šiem pienākumiem šobrīd nodarbojas mana sieva Mudrīte un meitas dvīnes. Spēli pārdodam dažādās valstīs Amazon.com, pagaidām tikai mēnesi. Kā jau daudziem, arī man ieceres pajauca pandēmijas ierobežojumi – es nevarēju ceļot tur, kur varētu parādīt spēli. Jo no ilgajām sporta gaitām man saglabājušies paziņas daudzās valstīs. Tagad atsākšu lēnā garā ceļot un tikties, varbūt vēl kaut kas spēlē jāuzlabo," autors pieiet analītiski.

Jaunākais dēls spēlē futbolu un viņš līdz ar saviem futbola skolas "Metta" biedriem spēli izmēģinājis. Jaunieši atzinuši, ka spēle ir gan izklaidējoša, gan palīdz saprast turnīru sistēmu, rēķināt galvā un rakstīt ar roku, bērniem tā patīk. "Protams, kā jebkuru spēli, te atvase spēlē, te nespēlē. Novēroju, ka mūsdienās galvenā bērnu izklaide ir ekrānierīces, pie tām rodas pieradums, mazinās iniciatīva un radošums. Bet – ja gribi ierobežot to lietošanas laiku, jāpiedāvā vietā kas saistošs. Spēle ir viena no iespējām.

Mēs nedzīvojam pilsētā un te ir priekšrocība – varam iet ārā. Ja es kaut ko atņemu, jādod vietā. Un vecāks nevar uz dīvāna sēdēt, ja grib, lai bērni darbojas. Tāpēc mēs ejam ārā, braucam ar slēpēm, spēlējam futbolu," tēvs atklāj savu bērnu aktivitātēs iesaistīšanas modeli.

Ar vecākajiem bērniem, pirmajā ģimenē, esot aktīvās sportista un sporta trenera gaitās, daudz laika kopīgi nav pavadīts. "Reiz izrēķināju, vadoties no žurnāliem, ka piecus sešus gadus prom no mājām biju 250 līdz 260 dienas. Diezgan traki! Braukāju toreiz pa Padomju Savienību. Ar jaunākajiem bērniem vairāk esmu mājās, varu vairāk kontaktēties, kaut kā viņus ietekmēt," salīdzina tētis.

Tētis priecājas, ka visi bērni kaut kādā veidā nodarbojas ar sportu. "Meitenes jāj ar zirgiem, vecākā meita savulaik spēlēja basketbolu, vecākais dēls bija vieglatlētikas čempions un jaunākais dēls nodarbojas futbolu. Sports viņos ir iekšā. Ar to jānodarbojas diendienā – ja gribi normāli dzīvot, gribi būt aktīvs ilgstoši, tev tas ir jādara. Žēl, ka kovids parādīja, cik briesmīgā stāvoklī ir cilvēku veselība, jo nav strādāts preventīvi – ilgstoši ir kaut kas jādara veselības labā, lai rezultāts būtu šodien.

Jāaizdomājas un jārīkojas – lai, ja pēc gadiem desmit uznāk vēl kāds "kovids", neesam atkal starp pirmajiem mirstības ziņā," teic Igo Japiņš, piebilstot, ka diemžēl arī tēvu zaudēja kovida dēļ, taču viņam jau bija cienījams vecums – 90 gadu. "Vēroju, ka igauņiem ir daudz labāki rezultāti saistībā ar kovidu. Jautāju igauņu kolēģiem, vai ir kāda speciāla profilaktiskā programma? Nē. Taču – viņi ir tuvāk skandināviem un vairāk noskatījušies aktīvu dzīvesveidu ārā u.tml. Un tad vairs nevajag milzu summas, lai cilvēkus ārstētu.

Dzīvi var padarīt aktīvu ilgstoši! Ja grib, lai ir dzīvīgs gars!" pārliecināts aktīvais seniors.