Spēcināt, ļaujot pelnīt pašiem. Kā atbalstīt Latvijā nonākušos Ukrainas bēgļus

Biju domājusi ieskicēt vairākas iespējas, ko piedāvā ukraiņi Latvijā, nestāstot katra personisko kara stāstu, kāds katram noteikti ir. Tomēr Nadjas stāstu es nevaru neizstāstīt. Tas ir vēstījums par sievieti, kuras mazulis paspēja pēc piedzimšanas mājās piedzīvot tikai vienu nakti no 23. uz 24. februāri, kad sākās karš un bija jābēg. Tas ir stāsts par sievieti, kas savus ienākumus no radošajiem darbiem ziedo ukraiņiem viņu spēcināšanai.

Vēl pirms gada, 2021. gada janvārī, Nadjas Marčenko dzīve bija ļoti ģimeniska un mājīga. Vīrs tobrīd vēl diviem bērniem (šobrīd viņiem ir četri un astoņi gadi) taisīja koka mājiņu dārzā un Nadja vēlējās arī savu roku pielikt mājīguma un bērnu oāzes veidošanā – pirmoreiz darināja šūpuļkrēslu un dažādus iekarināmos dekorus makramē mezglu siešanas tehnikā. "Draugiem un paziņām iepatikās, turpināju eksperimentēt un vairs ne tikai izmantoju idejas no "Pinterest", bet jau piegāju radoši," par darbiem stāsta Nadja.

Taču vispirms – kāds bija ceļš līdz Latvijai.

"Naktī no 20. uz 21. februāri piedzima mans trešais bērniņš, Ustims. 23. februāra vakarā atbraucām mājās un tā viņš tikai diennakti tur ir pabijis... 24. februārī no rīta sākās karš. Pārbraucām no mājām Kijevā pie vecākiem tajā pašā pilsētā, taču tad sapratām, ka arī tur nav droši un devāmies uz Hmeļņicku. Taču vienalga sākās sirēnas, blakus kaut kur bija raķetes... Bija ļoti bailīgi un traki. Laikā, kad būtu jāsakārto zīdīšana ar jaundzimušo, bija jāslēpjas vannas istabā, kaut kā tur mazais jāzīda... Nebijām savā pilsētā un bija grūti dabūt pat dzimšanas apliecību – to taisīja divas nedēļas. Robežu šķērsojām un Ustimam vēl nebija pases, to nekādi nevarēja nokārtot. Mēs devāmies kopā visa ģimene, arī vīrs, jo esam daudzbērnu ģimene un vīram nav tāds darbs, lai varētu strādāt attālināti, tāpēc to šobrīd daru es – savu pamatdarbu varu darīt attālināti, varu uzturēt ģimeni.

Pēc plānotā dzemdību datuma bērniņam vajadzēja dzimt februāra beigās, nezinu, varbūt atvasīte mūs pasaudzēja, un man nevajadzēja dzemdēt kādā bumbu slēptuvē vai pagrabā, vai vienai mājās, mēs paspējām trīs dienas pabūt labos apstākļos. Mūsu bērniņš ir kā laimīgā zvaigzne, tā mēs sakām ģimenē. Bet ne visiem ir tā paveicies – sievietes dzemdē nepiemērotās vietās vai no stresa sākas priekšlaicīgas radības," skumji nopūšas Nadja.

Latvijā ģimene iebrauca no 8. uz 9. martu. "Ik uz soļa šeit mēs satiekam cilvēkus, kuri ļoti palīdz un gatavi to darīt vēl, dod milzu atbalstu. Jau gribas mājās, it kā Kijevā ir kļuvis nedaudz mierīgāk. Ceru atgriezties, tomēr negribas arī apgrūtināt Latvijas ekonomiku..." aizdomājas sieviete.

Nadja bija domājusi – būs dekrēta atvaļinājumā un varēs veltīt sevi iemīļotajam hobijam, taču "viss nesanāca tik vienkārši..." Protams, dodoties prom no mājām, pirmām kārtām līdzi ņemtas lietas bērniem: "Nebija ne domas ņemt kaut ko no saviem rokdarbiem. Kad bijām jau kādu nedēļu šeit iejutušies, sāku meklēt, kur šeit var atrast auklas, lai varētu "rokas piesiet". Esmu sataisījusi termopudeļu dekorus un pasniedzu šādu pateicību tiem, kas palīdz mūsu ģimenei – kā paldies. Tiesa, Latvijā ir dārgāki izejmateriāli, kaut ko draudzene atsūtījusi.... Mani uzaicināja piedalīties festivālā no 14. līdz 15. Vērmanes dārzā ar saviem darbiem, vēl gaidu pasūtītās auklas, cerams, paspēšu sataisīt dekorus."

Nadja ir radījusi savu brendu "Spletinnya", kas iešūts arī skaistajās somās. "Apstājos pie somu darināšanas, iekšā iešuju dažāda veida audumus. Vēl izveidoju vīna pudeļu dekorus, saucu tos "vinosiki". Pārdevu tos vīna festivālos.

Līdz karam man vienmēr bija daudz pasūtījumu, tos taisīju brīvajā laikā no pamatdarba. Tas ir priekam un labpatikai – tāpēc jau gāja labi, ka ar to galvenais nebija nopelnīt, bet izbaudīt radošumu ārpus sava ikdienas tehniskā darba. Arī šobrīd man nav mērķis ar to pelnīt – iegūtos līdzekļus ziedošu mūsu armijai un mūsu brīvprātīgo organizācijām, ukraiņiem, kas pārcēlušies," noslēdz Nadja.

Arī Aļona Župina no Vinnicas Latvijā ir no 9. marta, kopā ar 11 un teju 17 gadus vecajiem bērniem. Viņa veido interesantus darinājumus ar ziediem no lentēm.

"Pandēmijas laikā paliku bez darba un sāku veidot dekorus. Es to pat nekur nemācījos, tas nāca no iekšēja impulsa, no sirds – sāku darināt, un cilvēkiem patika, pasūtīja. Tagad arī mājās palika lielas kastes pilnas ar tiem. Man raksta no Ukrainas, grib veikt pasūtījum, saku – nevaru, esmu Rīgā. Mājās palika daudz darbu.

Šeit viss jāsāk no nulles. Ir jau cilvēki, kas, redzējuši manus darbus, interesējas, pasūta. Piemēram, šodien sieviete pasūtīja uz dzimšanas dienu laimes koku," min Aļona.

Kā skaistie ziedi top? "Ņemu platu lentu, izgriežu lapiņu, apstrādāju, un no daudzām lapiņām veidoju ziedu, teiksim, no 23 lapiņām. Darbojos ar termolīmi. Un, sākot darbu, es nemaz nezinu, kāds būs rezultāts – tikai aptuveni to iztēlojos, un rezultāts pats var pārsteigt!

Interesanti izskatās krūzīte, no kuras it kā ārā lejas ziedi. Tagad, piemēram, uz Vāciju pasūtīja brošas ar ukraiņu simboliku – dzeltenās un zilās krāsās. Vedīs kā dāvanas.

Ziedu rota groziem ir piesienama. Var rotāt somas! Daudzi slavē. Ir magnētiņi ar ziediem – tos vismaz es varēju paņemt līdzi, jo tie aizņem mazāk vietas.

Kad ir fantāzija, visu ko var īstenot! Cenšamies no sirds. Ar to daudz nenopelnīsi, bet vismaz sirdij prieks. Protams, dvēsele grib uz mājām dzimtenē, bet pagaidām ir tā – tālāk jau redzēs," teic Aļona, reizē ļoti pateicoties par Latvijā tik daudz sniegto palīdzību.

Savukārt Tetjana Handija, kura ada rotaļlietas, ir no nelielas kūrortpilsētiņas Doņeckas apgabalā, kā pati saka, mežu un zilu ezeru ieskauta. "2014. gadā mūsu pilsēta pieņēma tūkstošiem bēgļu no Doņeckas, tagad mēs paši esam attapušies kā bēgļi... Es atbraucu ar 16 gadus veco bērnu un viņu uzreiz iekārtoju skolā. Viņš ar interesi apgūst latviešu valodu un turpina nodarboties ar sportu volejbola skolā," stāsta Tetjana, kura nu jau atradusi pedagoga palīga vietu pirmsskolas iestādē, taču arī ada rotaļlietas.

Lūdzu pastāstīt par tām. "Adīšana ir jauks, aizraujošs un vērtīgs hobijs. Adu jau no agras bērnības. Mācījos ar "kļūdu un labošanas" metodi, patstāvīgi apgūstot šo mākslu. Periodiski nodarbojos sirdij brīvajā laikā. Kad izlēmu hobiju padarīt par darbu, sāku aktīvi apgūt amigurami tehniku un izkopt meistarību. Tā kā manas rotaļlietas ļoti patīk bērniem, adu no dabiskiem materiāliem un izmantoju hipoalerģisku vilnu.

Kad dzimtenē bija miera laiki, es ar prieku dalījos savā pieredzē un zināšanās ar bērniem, vadīju adīšanas un tamborēšanas mācības. Bērnu sajūsma par procesu, prieks no iegūtā rezultāta ir nenododams! Roku darbs visos laikos ir novērtēts, jo tas ir unikāls. Adīšana nomierina, attīsta smalko motoriku, fantāziju un iztēli.

Atrodoties tālu no mājām, es atradu sevī spēkus neapstāties un dzīvot šeit un tagad. Mīlestība pret bērniem un mākslu palīdzējusi noorientēties nepazīstamā darba tirgū ļoti viesmīlīgā valstī. Esmu bijusi uz darba pārrunām uz pedagoga palīga vietu pirmsskolas izglītībā ar ukraiņu bērniem un ar lielu nepacietību gaidu savu pirmo darba dienu! Nākotnē plānoju organizēt bērnu kreatīvās mākslas nodarbības, adīšanas meistarklases, kuras palīdzēs attīstīt savas spējas, īstenot dzīvē fantāzijas," Tetjana dalās iecerēs.

Ukrainā viņai bija savs uzņēmums – viņa kopā ar diviem citiem aktīviem un mērķtiecīgiem cilvēkiem bija izveidojusi psiholoģijas mākslas studiju, kurā bija dažādas nodarbes bērniem un pieaugušajiem.
"Es strādāju ar piecus līdz 14 gadus veciem bērniem dekoratīvajā mākslās un dažādās mākslas praksēs. Šīs nodarboes palīdzēja bērniem atraisīt dažādas spējas, īstenot dzīvē savas fantāzijas, interesanti pavadīt laiku."

23 gadus vecā Nastja Nikitenkova no Dņipro tikai pirms nedēļas ieradās Liepājā pie draugiem. "Iejūtamies, nezinu, cik ilgi te būsim. Esmu gatava piedāvāt fotosesijas āra vidē, ģimenes foto un citas. "Ukrainā es strādāju vēl arī ar projektiem soctīklos – veidoju saturu, rakstiskos un foto stāstus. Arī tagad strādāju attālināti. Līdzās tam taisīju ģimenes fotosesijas, fotografēju āra vidē, kā arī veidoju reportāžas no pasākumiem.

Viņa sākumā devās uz Ukrainas Rietumu daļu, tad – daļa draugu aizbrauca uz Rumāniju, citi uz šejieni. "Gribējās nedaudz atbraukt un atslēgties no tās situācijas, jo, tur esot, brīžiem pat nevarē normāli parunāt. Lai arī nosacīti mana pilsēta ir drošībā. Te, Latvijā, ir draugi, ar kuriem strādāju Ukrainā, ir, ar kontaktēties un būt noderīgai," novērtē Nastja.

Ukraiņi, ko esmu sastapusi, savā dzīvē bijuši aktīvi un patstāvīgi, un viņiem ir neierasti saņemt palīdzību, par kuru viņi ir ļoti pateicīgi. Vienlaikus daudzi vēlas arī te būt patstāvīgi, strādāt – slodzes vai nepilnas slodzes darbu, ņemot vērā, ka daudzi iebraucēji ir mammas ar bērniem un nav atbalsta tīkla. Tādēļ rokdarbu iegāde vai pakalpojumu izmantošana var būt iespēja cilvēkam sajust šo patstāvību un spēju parūpēties par ģimeni.

Kā atrast ukraiņus?

Internetā ir divas grupas: "Gribu palīdzēt ukraiņiem" un "Украинцы в Риге (Латвия)" (tulkojumā "Ukraiņi Rīgā (Latvija)"), kur cilvēki raksta par dažādākajām tēmām, tostarp, kāda veida darbu Latvijā iebraukušie ukraiņi meklē vai kādus pakalpojumus piedāvā. Te ļoti plašā klāstā var atrast skaistumkopšanas speciālistus – frizierus, manikīra meistarus, skropstu pieaudzēšanas meistarus, kosmetologus, pat grūmerus un daudzus citus. Tā kā tam šobrīd nav atsevišķa ieraksta, nāksies "skrollēt".

Var arī ierakstā pajautāt, ja vajadzīgs kāds noteikta veida meistars. Piemēram, tā es, kad bija vajadzīgs steidzams manikīrs, tiku pie manikīrmeistares, kas uzsākusi darbā kādā no saloniem Rīgā. Bet matus nokrāsoju, meklētājā ierakstot frizieris un atrodot meistari, kas tobrīd vēl tikai meklēja darbu – viņa atnāca pie manis mājās. Man pašai bija matu krāsa, viņai – ota. Tobrīd viņa bija iegādājusies tikai vienkāršākās matu griešanas šķēres "Drogās", lai dēlam nogrieztu matus. Bet nu, jau guvusi uzticību no pirmajiem klientiem, nopirkusi jaunas šķēres un sākusi darbu salonā. Dzīve turpinās.