Maldīgi uzskati, kas neļauj mums virzīties uz priekšu

"Mana klienta Maksa dzīve kārtējo reizi bija uz sabrukšanas robežas. Savos 30 gados viņš bija paguvis trīs reizes izšķirties, ar katru no savām trīs sievām radīt bērnus, piecas reizes kardināli mainīt karjeru un padzīvot dažādu reģionu valstīs. Ceturto reizi atgriežoties vecāku mājās, viņš saprata, ka viņam ir jāmainās.

Maksam tā bija atklāsme. Iepriekš viņš vienmēr domāja, ka jāmainās ir viņa sievām, bērniem, darbam vai mājām. Tagad gan viss bija atkarīgs tikai no viņa, un viņš labprātīgi devās uz konsultāciju pie psihologa.

Pirmais, ar ko saskārās Makss, bija viņa paša destruktīvās domas. Šīs domas kaut kad bija vienkārši domas, kas ar laiku pārvērtās pārliecībā, bet tā sāka darboties kā pareģojumi. Problēma ir tāda, ka šie uzskati bija balstīti uz maldiem, pie kuriem Makss turējās, gluži kā slīkstošais pie glābšanas riņķa. Tas viss viņa dzīvi pārvērta haosā. Un tieši tāpat šie maldīgie uzskati kaitē daudziem no mums ik dienu," stāsta Hemonda, kura turpinājumā iepazīstina ar šiem maldīgajiem uzskatiem, kas mums traucē virzīties uz priekšu.

Noliegums – visietekmīgākais aizsargmehānisms, kas faktiski ļauj no atmiņas izdzēst traumatiskus notikumus. Pat ja mēs kaut ko neatceramies, tas vienalga ietekmē lēmumus un dzīvi, "uzkrītot uz galvas" visnepiemērotākajos brīžos.

Problēmas mazināšana šķiet ne tik briesmīgs variants, jo cilvēks atzīst, ka problēma pastāv. Bet centieni sevi pārliecināt par to, ka tas mūsos neizraisīja vētrainas emocijas vai nav nodarījis nopietnu traumu, beidzas ar to, ka apspiestās jūtas provocē "sprādzienu".

No mušas pataisīt ziloni arī nav tā labākā ideja. Apzināti palielinot kāda necila incidenta nozīmi, kas izteikts bez ļauna nolūka vai acumirkļa jūtu iespaidā, mēs ļaujam tam ietekmēt mūsu dzīvi.

Ja vienīgais padomdevējs esi tu pats, paraudzīties uz situāciju no citas puses neizdosies. Tu būsi pārliecināts, ka tavs viedoklis ir vienīgais pareizais, un tas liegs atrast konstruktīvus risinājumus.

Tādas domas ir psiholoģiskas traumas sekas, kas gūtas vecumā starp sešiem un 12 gadiem. Neizteiktā sāpe var nodarīt ciešanas dzīves laikā.

Pilnīgi noteikti, ka šīs ir svešas domas, kas kļuvušas par personīgiem uzskatiem. To avots var būt gan kāds no vecākiem, gan skolotājiem, draugiem, partneriem. Ja cilvēkam ļoti daudz reižu atkārto, ka melns ir balts, viņš tam sāks ticēt.

Slēpts kauns, bēdas vai vainas sajūta var cilvēku pārliecināt par to, ka viņš nav kāda mīlestības cienīgs. Lai to labotu, ir "jāatrok" sākotnējo emociju iemesls.

Kas sirds ir salauzta, mēs esam pārliecināti, ka jaunu mīlestību neatradīsim. Taču tas nav tas, kas mums jāatrod. Tas ir tas, ko mēs paši varam sniegt citam cilvēkam. Neviens nevar mūs šajā jautājumā ierobežot, izņemot mūs pašus, uzsver Hemonda.

Visi piedzīvo kāpumus un kritumus, mierīgākus vai grūtākus laikus, priecīgākas vai skumjākas dienas. Vislabākās dienas kļūst tādas kontrastā ar sliktajām.

Bieži mēdz būt tā, ka visas cilvēka darbības ir bijušas "pareizas", savukārt viņa rīcības slēptie motīvi bijuši tālu no vispārpieņemtajām cilvēka morāles normām. Atbildības uzņemšanās ir svarīgs solis.

Uzņemties uz sevi pārāk lielu atbildību arī ir slikti. Tu nevarēsi vienpersoniski atbildēt par notikumiem vai apstākļiem. Tas kaitēs personības attīstībai.

Šis ir viens no izplatītākajiem maldīgajiem uzskatiem. Pat visgrūtākajos apstākļos mums ir izvēle. Cits jautājums, ka varianti, starp kuriem mēs izvēlamies, var nepatikt.

Šie ir centieni attaisnot savu uzvedību, kuru cilvēks uzskata par necienīgu. Bieži šo frāzi izmanto cilvēki ar atkarībām.

Pasakot šos vārdus, mēs atbildību par savu rīcību noveļam uz apkārtējiem, kuri mūs ir "izprovocējuši".

Šis ir veids sevi pārliecināt, ka mūsu izvēle ir aprobežota tikai ar tiem variantiem, kas mums slepeni imponē. Tikai atzīstot, ka patiesībā mēs varam "padarīt" kaut ko vēl, mēs atklāsim sev jaunas iespējas.

Tālāk var sekot jebkas – cilvēka vārds, jauna automašīna, ikmēneša ienākumu naudas summa... Problēma ir tāda – tiklīdz mēs iegūsim šo vēlamo lietu, mums tieši tāpat uzreiz vajadzēs vēl ko citu, un mēs nekad nebūsim pietiekami laimīgi.

Šādu uzskatu būtība ir tāda, ka cilvēks cenšas sevi pārliecināt, ka viņš varētu ietekmēt kādu notikumu iznākumu. Bet ne vienmēr tas tā ir. Dažreiz un pietiekami bieži rezultāts vienalga būtu bijis tāds pats, neraugoties uz to, kāda ir bijusi mūsu rīcība

Lai kaut kas izdotos, ir jāpieliek pūliņi. Daudz pūliņu. Talants, protams, var palīdzēt, ja tāds ir. Bet talants bez ieguldīta darba nav nekā vērts, uzskata Hemonda.

Tas savā ziņā ir mūsdienu sabiedrības posts. Mēs esam pieraduši domāt, ka katram ir jābūt kaut kādai misijai, lai dzīve būtu attaisnojama un vērtīga. Bet patiesībā pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi var dzīvot, paralēli meklējot savu aicinājumu. Daudzi jau savas profesionālās dzīves "saulrietā" pēkšņi apzinās, ka jau sen to ir atraduši.

Šie uzskati arīdzan ir bērnībā gūtās traumas sekas, parasti iegūtas laika posmā starp divu un piecu gadu vecumu. Šo maldīgo pārliecību iespējams pārvarēt, pastrādājot ar traumu un beidzot noticot savai vērtībai.

Hemonda apliecina: "Saskaroties aci pret aci ar maldīgiem uzskatiem, kuri gadiem ir gandējuši Maksa dzīvi, viņš tomēr spēja iemācīties tiem pretoties. Un tas viņam ļāva sākt virzīties uz priekšu, iepretim jaunai dzīvei."