Jāapbruņojas ar milzu enerģiju – ārstes Jānas Aivares cīņa par dēla ar autismu labklājību

Ir lietas, kas viņam no dabas atņemtas, taču tikpat daudz ir dots – perfekta krāsu izjūta, izcila spēja "atkost" pret sevi labvēlīgi noskaņotus cilvēkus un tos, kuri par viņu pasmej, viņam ir muzikālā dzirde, perfekta atmiņa. Taču mammai daudzu gadu garumā ir nācies ieguldīt daudz visa veida enerģijas, lai dēla attīstība neapstātos, bet virzītos uz priekšu. Tagad lielākā Jānas bēda ir birokrātija, cenšoties dēlu iekārtot rindā uz grupu dzīvokli kādā no sociālo projektu mājām.

Šajā rakstā ārste pastāstīs, kādiem ērkšķiem nācies izlauzties cauri, rūpējoties par dēlu. Savukārt Arnolds Kārklis, Autisma fonda vadītājs, kura dēlam arī ir autiskā spektra traucējumi, pastāstīs par savām iecerēm – izveidot sociālo māju ciematiņu pieaugušajiem bērniem ar autismu un citām garīga rakstura iezīmēm. Viņš cer, ka varēs atrast kopīgu valodu ar pašvaldībām un valsti, jo cilvēku ar šādiem traucējumiem Latvijā ir daudz, un viņu vecāki vēlas, lai viņu pieaugušie bērni dzīvotu labā vidē, kurā pieejams arī kāds no terapijas veidiem. Kārklis ir trimdas latvietis un zina, ka citviet grupu mājokļi var būt kā īstas paraugiestādes.

Kopš mazotnes bērniņš, kurš prasa papildu rūpes

Sandris pasaulē nāca ar ķeizargrieziena operācijas palīdzību un nesa milzu prieku gan mammai, gan tētim, kurš bērna audzināšanā gan nevarēja piedalīties visu laiku. Par Jānu un viņas mīlestību jau vēstījām citā stāstā – viņas laulība ar vīru neizdevās, kādu viņa to bija iztēlojusies, un abi aptuveni pusgadu pēc kāzām izšķīrās. Pēc dažiem gadiem Jāna pilnīgi negaidīti satika savu mūža mīlestību – krievu izcelsmes gleznotāju Aleksandru (Sašu), un pēc pavisam maza laiciņa pieteicās arī abu mazulis. Sandra tēvs un viņa ģimene dzīvoja Parīzē, kur viņi bija spiesti meklēt patvērumu pēc izraidīšanas no Krievijas.