Nemaz tik bieži nav brīži, kad cilvēki apzinās – šajā brīdī rodas vēsture! Pēc gadu desmitiem un simtiem to dienu notikumus zinās ikviens, bet cilvēkiem, kas dzīvoja tajā laikā, tā bija parasta ikdiena ar parastajiem ikdienas darbiem un pienākumiem. Tā kristīgajai pasaulei Lieldienas ir nozīmīgs vēstures pagrieziena punkts, bet ļaudīm, kas pirms diviem tūkstošiem gadu dzīvoja senajā Palestīnā un Jeruzalemē, tās bija parastas pirmssvētku dienas, kā gadu vai piecdesmit gadus pirms tam.
Lai arī zinātnieki un vēsturnieki uzsver, ka ir diezgan bīstami mēģināt to laiku iztēloties no šodienas pozīcijām bez nopietnas daudzu disciplīnu – vēstures, arheoloģijas, seno tekstu pētniecības, teoloģijas, filozofijas – palīdzības, jo tas ir pavisam cits laikmets un kultūra, cita mentalitāte, cita sociālā un politiskā realitāte, tomēr gribētos ieskatīties tajā pasaulē, kas mums ir kļuvusi vēsturiski nozīmīga un svarīga. Viss Bībelē minētais, neapšaubāmi, ir vēsturiski notikumi, arī Jēzus no Nācaretes, seno apustuļu darbība – tās ir vēsturiskas personas, tie ir vēsturiski notikumi, kurus zinātnieki pēta ar kritiskām metodēm. Taču arī viņi dzīvoja sava laika reālijās. Par to portāls "Delfi" iztaujāja LU Teoloģijas fakultātes profesoru un vadošo pētnieku Dr. theol. Ralfu Kokinu un Latvijas Kristīgās akadēmijas pasniedzēju Gunti Dišleru.
Atskārsme – jā, patiešām, cilvēki taču arī tolaik dzīvoja, strādāja, svinēja savus svētkus, audzināja bērnus, iepazinās un veidoja ģimenes – man radās, lasot Mihaila Bulgakova romānu "Meistars un Margarita", nodaļās, kurās autors iepin bibliskos notikumus. Dienās, kad Jēzu sita krustā, vietējā sabiedrība gatavojās pavasara svētkiem – Pesaham.
"Mateja, Marka un Lūkas evaņģēliji apraksta Jēzus nāvi jūdu Lieldienu jeb Pesaha svētku pirmajā dienā, tā būtu nisana mēneša 15. diena. Saskaņā ar Jāņa evaņģēliju Jēzus mirst dienu pirms Pesaha svētkiem jeb tā sauktajā sagatavošanas dienā, kad Jeruzalemes templī par grēku piedošanu tiek kauti upurjēri, tā būtu nisana mēneša 14. diena. Pētnieki uzskata, ka vēsturiski korektāka ir Jāņa evaņģēlija hronoloģiskā versija," stāsta Dr. theol. Ralfs Kokins. Taču noteikt precīzu gadu vai datumu nav iespējams – gan kalendāru atšķirības dēļ, gan arī tāpēc, ka nekādi Jēzus tiesāšanas dokumenti nav saglabājušies. (Zināms, ka šobrīd pēc ebreju kalendāra rit 5782. gads, – aut.)
Palestīnu Jēzus laikā veidoja Galileja, Samarija un Jūdeja, katrā vietā etniskais sastāvs, dzīves un sadzīves apstākļi bija visai atšķirīgi. Arī jūdu dzīve Palestīnā un ārpus tās atšķīrās. Ralfs Kokins: "Galileja ir zaļa, ziedoša, smaržojoša zeme Galilejas jūras ziemeļu piekrastē, tā tika uzlūkota kā pagāniska. Tur visvairāk darbojās vēsturiskais Jēzus. Ja cauri Samarijai gar Jordānas upi dodas uz dienvidiem, uz Jeruzalemi, kas atrodas Jūdejā, ainava kļūst arvien sirreālāka. Jūdeja ir karsta, sausa un tuksnešaina zeme, kuru apdzīvo galvenokārt jūdi. Jūdu reliģija ir jūdaisms, tā ir monoteiska pasaules reliģija, kuras ietvaros darbojas arī vēsturiskais Jēzus."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
