Mācītāja Losāne par abortu pēc izvarošanas: Maskulīnā reliģija nedod izvēli sievietei

Laikā pirms Lieldienām portāls "Delfi" publicēja interviju ar Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču. Viena no sarunas tēmām bija par sievietēm Ukrainā, kurām pēc izvarošanas iestājusies grūtniecība. Zbigņevs Stankevičs pauda, ka, neskatoties uz nenoliedzami smago pāridarījumu, baznīcas nostāja nemainās – šajā gadījumā sievietei nevajadzētu veikt abortu, bet bērnu iznēsāt un atdot adopcijai tiem, kam ir grūtības tikt pie atvases. Šāda pieeja izraisīja asu pretreakciju video komentāros sociālajā tīklā "Facebook". Šajā rakstā "Delfi" uzrunāja mācītāju un Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāni Rudīti Losāni, kura pauž citādu evaņģēlija skaidrojumu un neslēpj sašutumu par Zbigņeva Stankeviča teikto, kā arī atsaucas uz pieredzi, atbalstot sievietes, kuras izvarotas, un sekām, bērnu pēc šādas pieredzes audzinot.

"Delfi" publicēs arī pētījumos balstītus psiholoģes un ārstu skaidrojumus par sievietēm, kas cietušas no seksuālās vardarbības, kā dēļ iestājusies grūtniecība, par dažādu izvēļu ieguvumiem un riskiem, svarīgāko cietušo atbalstā.

Lūk, Rudītes Losānes pārdomas pēc "Delfi" raidījuma.

Stankeviča kungs intervijā pauda viedokli, kāds ir katoļu baznīcā. Katoliskajā baznīcā aborta aizliegums ir ar pirmo brīdi, kad sperma savienojusies ar sievietes olšūnu, tas vairs nav viņas īpašums. Intervijā žurnāliste Olga Dragiļeva uzsvēra, ka Stankeviča kunga paustajā ir daudz kopīga ar Vladimira Putina teikto, tikai bez agresijas. Arī es vēlos vilk zināmas paralēles. Abas ir impērijas – gan Krievija, gan katoliskā baznīca. Tajās ir raksturīgi uzurpēt kontroli, katoliskās baznīcas gadījumā – pār sievietes miesu. Katoliskajā baznīcā ir 400 000 priesteru, kas dzīvo celibātā, kuri nav iepazinuši sievietes, nav bijuši dzemdībās, kuriem nav nekāda veida tuvības ar sievieti. Celibāts viņus ir tik ļoti nošķīris no sievietes, no viņas dzīves sajūtām. [Ar striktām dogmām] viņi iegūst maksimālu kontroli pār sievieti, lai vadītu situāciju.

Es piekrītu Stankeviča kungam tajā, ka bērns ir dzīva būtne, bet jautājums – kurā stadijā? Kad pievienojas dvēsele? Piemēram, no Mozus 3. grāmatas var saprast, ka dvēsele pievienojas tad, kad izveidojas asinsrite, tātad – kad sāk pukstēt bērna sirds (tas notiek aptuveni 23. dienā pēc ieņemšanas, aptuveni 5. grūtniecības nedēļā, aut.). Arī Svētais Augustīns nesaka, ka pirmajās ieņemšanas dienās apaugļotajā olšūnā būtu iemājojusi dvēsele. Neviens mēs tā īsti jau nezinām, kad dvēsele iemājo bērnā.

Neesmu par abortiem kā tādiem, bet uz situāciju ir jāraugās kompleksi – tieši tāpat, kā Stankeviča kungs intervijā aicināja raudzīties uz situāciju ar Savicka ziedojumiem.* Tur viņš spēja raudzīties kontekstā un kompleksi, bet – nespēja tā palūkoties uz izvarošanām.

Zbigņevs Stankevičs arī teica, ka Dievs ielicis apaugļošanas procesā apaugļotajā olšūnā visu (un varbūt tur ir nākamie Bēthoveni u. tml., viņš minēja, aut.). Taču bērna ieņemšana notiek ne tikai ar dievišķo, bet arī ģenētisko un emocionālo devumu no vecākiem. Ko izvarotājs ir ielicis sievietē no šāda aspekta? Ko spēj šādos apstākļos sieviete, kura nespēj būt psihiski pilnvērtīga šajā situācijā?

Ne tikai Dievs veido bērnu, bet ir arī cilvēciskais ieguldījums. Jādod sievietei brīvība izvēlēties, ko darīt [ja iestājusies grūtniecība]. Baznīcai beidzot jāizbeidz norādīt, ko darīt. No malas neviens nedrīkst atņemt sievietei izvēli.

Nevar teikt – kad vīrieša sperma ir tevī ienākusi, tātad tas ir tavs bērns un tu nedrīksti nedrīksti taisīt abortu! Tas nesaskan ar evaņģēliju – tas dod izvēles brīvību.

Piekrītu "Delfi" žurnālistei Olgai Dragiļevai, kas Zbigņevam Stankevičam intervijā pārmeta – viņš nejūt sievietes ciešanas. Šī saruna bija piemērs tam, ka garīdznieks nav empātisks. Bet garīdznieks nevar būt bez empātijas!

Apustulis Jānis Bībelē raksta – ko tu saki, ka mīli Dievu, ja nemīli cilvēku? To var attiecināt šajā situācijā uz sievieti.

Es jūtu cilvēku, sievieti – kad atbalstu sievietes cietumā, es jūtu viņu sāpes, nevis nodarījumu.

Gribu iemest akmeni maskulīnās reliģijas dārziņā – tur nav dots viedoklis sievietei.

Intervijā Zbigņevs Stankevičs min lielo abortu skaitu. Abortu jautājumā katoļu baznīca jau sen ir cietusi fiasko. Iespējams, pret dogmu varētu iet ar dogmu, piemēram, vislabākā cīņa pret abortiem būtu tāda, ka vīrietim aizliegtu bez sievietes piekrišanas viņu apaugļot.

Es cietumā runāju ar sievieti, kura dzemdēja bērnu pēc izvarošanas (viņa izcieš sodu saistībā ar īpašuma lietām). Viņa pārdzīvoja, ka sākumā nespēja bērnu pieņemt. Galu galā viņai tas emocionāli izdevās. Viņa izvēlējās bērnu saglabāt, jo jau iepriekšējās grūtniecības priekšpēdējā mēnesī bija zaudējusi bērniņu, arī vīrs bija miris. Kaut kādā veidā izvarošanas rezultātā gaidāmais bērns apslāpēja vardarbības akta sekas. Taču, kā viņa pati saka, tas bija pēdējais vīrietis, kas viņai mūžā pieskārās. Un viņai ir tikai ap 40 gadiem. Tas atstājis iespaidu uz mūžu! Jā, viņai ir bērns, bet nekad nebūs ģimenes. Viņas dzīve ir sakropļota.

Viņa seko arī citu sieviešu stāstiem līdzīgā situācijā – vairums no viņām nespēj pieņemt bērnu pēc piedzimšanas. Iedomājieties, kādu kompleksu tad atvase saņem. Protams, bērns iegūst, ja viņu gaida, ja sieviete viņu izjūt kā savējo, kā sev vajadzīgu. Ja sieviete vardarbības dēļ nespēj uz viņu tā skatīties, ko viņš saņem?

Daudzām cietušajām rodas tieksme uz suicīdu vai vēlme noslepkavot pāridarītāju. Ilgi strādāju ar citu sievieti, kura savus divus izvarotājus... noslepkavoja. Pagāja gadi, kamēr viņa viņus atrada un to izdarīja. Es viņai teicu – tu pati esi kļuvusi par slepkavības upuri. Viņa atbildēja – kad es viņus noslepkavoju, beidzot kļuvu brīva. Sieviete var izdomāt visdažādākos risinājumus... Visām jau nebūs līdzās kāds psiholoģiskais atbalsts, psihologs vai garīdznieks.

Balstoties bībeliskajā paradigmā, Dievs grib piešķir cilvēkam iekšējo brīvību – un tā ir arī brīvības došana sievietei, izvēles brīvības.

Kā es atbalstītu sievieti, ja viņa vērstos pie manis pēc garīgā padoma situācijā, kad iestājusies grūtniecība izvarošanas dēļ? Vispirms ieraudzītu sievieti, viņas ciešanas, kontekstu, kas saistīts ar viņas dzīvi.

Sievietei ir jādod izvēle, un pāri ir Dieva žēlastība. Jo īpaši, ja sieviete ir totālā krīzē un negrib bērnu, ja vēl viņa izvarošanas brīdī bijusi jaunava... jādod pilnīga izvēle.

Galvenā ir sievietes izvēle. Protams, manā skatījumā, tas ir stāsts par bērniņu, kuram sirsniņa nepukst. Ja tas notiek vēlāk, tā ir vēl smagāka izvēle.

Ne vienmēr sieviete kara apstākļos vai no tiem glābjoties var veikt drīzu un medicīniski drošu abortu, tad sievietes, zinot, ka ir grūtas, pašas meklē risinājumu – mēģina pašas izraisīt abortu. Un tam var būt bīstamas sekas, sieviete var iet bojā. Karš ir nežēlīgs... Ja sieviete paspējusi doties bēgļu gaitās, ārstam ir jāuzklausa, jāaprunājas, tas ir komplekss darbs.

Vēl viens no Zbigņeva Stankeviča izteikumiem bija, ka sievietes sāpes pēcaborta sindroma dēļ būs lielākas nekā tad, ja viņa izvarošanas ceļā radušos bērnu iznēsās un atdos adopcijai tiem, kuri nevar tikt pie bērna. Šīs ciešanas nav salīdzināmas – nevar salīdzināt ciešanas, jo tās ir individuālas. Tāpēc jāuzklausa sieviete un primārais ir sievietes izvēle.

Jā, abortu jautājums ir duāls. Vienlaikus izvarošana ir sievietes dvēseles slepkavošana, viņa paliek invalīde uz mūžu. Esmu daudz strādājusi ar pedofilu izmantotām sievietēm cietumā...

Intervijā Stankeviča kungs nemitīgi sevi attaisno, bet citus – apsūdz (Pārmet par Savicka ziedojumiem? Visi izmanto Krievijas gāzi. Pedofilija baznīcā? Tā ir problēma visur u. tml.). Pat līdz tādam absurdam, ka Krievijā veiktos abortus sasaista ar karu.**

Visā tajā es redzu līdzību Dieva sarunai ar Ādamu Ēdenes dārzā – kad Dievs jautāja, kurš ņēma aizliegto ābolu, Ādams teica – tā sieva man deva.

Kā var sasaistīt karu līdz sievietes dzemdei!? Jo karš var notikt tāpēc, ka sievietes taisa abortu. Tiešām? Viņi [katoliskā baznīca] nevēlas redzēt savas problēmas un tās risināt.

Esmu dzirdējusi atsauksmes par Zbigņeva Stankeviča teikto – sašutumā ir gan sievietes no baznīcas, gan ārpus tās. Sievietes baznīcā ir bailīgas, baidās paust viedokli. Taču Bībelē ir teikts – atzīstiet patiesību un tas jūs darīs brīvus. Patiesība ir dārgāka.

* Konteksts – intervijā "Delfi" Zbigņevam Stankevičam jautāja, vai baznīca turpinās pieņemt ziedojumus no uzņēmēja Jura Savicka. Viņš atbildēja: "Man ir jāpadomā par šo lietu. Es tā, kā saka, zem spiediena nevēlos kaut ko jums atbildēt šajā ziņā." Kaut Savicka uzņēmējdarbība ir saistīta ar Krievijas dabasgāzes rūpalu, Zbigņevs Stankevičs argumentēja, ka "tas jāliek visos kopējos procesos, ja tā, tad izslēgsim siltumu mājās, noliksim mašīnu garāžā un teiksim, ka, nu jā, nu tad mēs esam tīri, balti un pūkaini".

** Zbigņevs Stankevičs teica: "Krievijā ir milzīgs abortu skaits, un mentalitāte, kas tur iesakņojusies, ir respekta trūkums pret dzīvību. Tas savukārt tālāk tiek nodots karavīriem: "Ja var slepkavot mātes miesās, tad var slepkavot arī ukraiņus.""

Pilnu minēto interviju ar Zbigņevu Stankeviču var skatīt šeit.