Seksuāla vardarbība pret bērnu tur un šeit. Kā saprast un palīdzēt?

Seksuāla vardarbība pret bērniem diemžēl notiek visos laikos un sabiedrībās, taču tas ir arī visgrūtāk atklājamais vardarbības veids. Latvijā "miera apstākļos" pamatā saskaramies ar bērnu seksuālu izmantošanu viņam tuvo cilvēku lokā, kas panākta ar vervēšanu, manipulēšanu, fiziska piespiešana notiek daudz retāk. Turpretī kara apstākļos, kā jau daudzi esam redzējuši, vērojamas pašas nežēlīgākās vardarbības formas, kas atstāj vēl smagākas sekas.

Lai arī līdz nesenai pagātnei seksuāla vardarbība vairumam cilvēku asociējas ar izvarošanu, tās formas ir ļoti dažādas un turklāt mainās līdzi laikam. Seksuāla vardarbība var notikt ar tiešu seksuālu kontaktu – dzimumkontakts, bērna aizskaršana ar mērķi gūt seksuālu apmierinājumu, bērna piespiešana aizskart pieaugušā intīmās ķermeņa daļas, bērna iesaistīšana seksuālu pakalpojumu sniegšanā. Tā var notikt arī bez tieša fiziska kontakta – piemēram, pornogrāfiska satura materiālu rādīšana bērnam, piespiešana atkailināties un veikt seksuālas darbības vai seksuālu darbību veikšana bērna klātbūtnē, piespiežot bērnu tās skatīties.

Strauji pieaug ar tehnoloģijām saistītie bērnu seksuālas izmantošanas veidi – iesaistīšana pornogrāfiska materiāla uzņemšanā, mudināšana uzņemt un nosūtīt kailbildes un video. Svarīgi uzsvērt, ka arī tad, ja bērns šķietami piekrīt vai neiebilst šādām seksuālajām darbībām, tā ir bērna seksuāla izmantošana un kvalificējama kā vardarbība pret bērnu. Turklāt bērnu seksuāli var izmantot arī cits bērns, kurš sava vecuma vai attīstības dēļ atrodas spēka vai varas pozīcijās attiecībā pret upuri.

Tā kā "parastos apstākļos" bērnus seksuāli izmanto viņiem pazīstami cilvēki, viņi izvairās par to kādam stāstīt. Tam ir vairāki iemesli: bērni baidās, ka viņiem neticēs vai atriebsies. Viņi nezina, kas notiks pēc tam, kā uz to reaģēs tuvie cilvēki. Daži bērni nemaz nezina, ka tas, kas ar viņiem noticis, ir nepareizi un viņiem kaitējoši. Paliekošas sekas piedzīvo arī bērni pirmajos dzīves gados (arī tad, ja vēl nerunā vai nespēj pieredzēto izteikt vārdos). Tāpat bērni mēdz izjust kaunu un vainas izjūtu – līdz ar to bieži vien notikušo slēpt cenšas gan varmāka, gan upuris. Turpretī fiziska uzbrukuma gadījumā bērnam parasti ir skaidrāks tas, ka vainīgs ir pāridarītājs un bērna atbildības tajā nav, tomēr nereti bērni sevi vaino arī šādās situācijās.

Kara pieredze, tuvo cilvēku zaudējums vai apdraudējums atstāj ietekmi uz ikvienu – pieaugušo vai bērnu. Ja kara pieredzei pievienojas arī seksuāls uzbrukums pašam bērnam vai viņam tuvajiem cilvēkiem, traumatiskās sekas ir vēl daudzkārt nopietnākas, un tās skar pilnīgi visas jomas – bērna fizisko, emocionālo stāvokli, domāšanu, uzvedību un spēju veidot attiecības ar citiem, šobrīd un ilgtermiņā.

Emocionāli bērns var domās pārdzīvot pieredzēto no jauna un no jauna, var būt miega problēmas, murgi un uzmācīgas domas. Tāpat var būt vērojama nomāktība, bezspēcības izjūta un distancēšanās no domām, aktivitātēm un cilvēkiem, kā arī apdraudētības sajūta, trauksme, panikas lēkmes un bailes. Šīs emocijas var izpausties arī kā aizkaitināmība, dusmas. Savukārt fizisko veselību var ietekmēt traumas un savainojumi ģenitāliju rajonā un seksuāli transmisīvās saslimšanas. Tāpat var būt vērojamas tādas sekas kā galvassāpes, muguras sāpes, sāpes vēderā, nieze, zilumi, asiņošana un citas veselības problēmas. Arī grūtniecība šādā situācijā var izvērsties par ilgstošu traumatisku notikumu ar tālejošām sekām.

Tāpat var tikt novērotas sekas seksuālas vardarbības upuru izturēšanās veidā – vecumam neatbilstoša seksualizēta uzvedība, tieksme meklēt seksuāla satura informāciju, pārņemtība ar masturbēšanu, izteikta agresivitāte vai pakļaušanās. Dažkārt var novērot regresiju – bērns uzvedas savam vecumam neatbilstošā veidā un šķietami "aizmirst" jau apgūtās prasmes. Var būt novērojama arī atkarību izraisošo vielu lietošana, suicidālas darbības un paškaitējums.

Lai arī pieminētās sekas var radīt apkārtējos cilvēkos pamatotas bažas, tā šajā situācijā ir normāla reakcija, kas, bērnam saņemot atbalstu un speciālistu palīdzību, mazināsies. Savukārt, ja šīs izjūtas saglabājas vairākus mēnešus un atstāj nopietnu ietekmi uz cilvēka dzīvi, attiecībām un mācībām, tad piedzīvotais var būt attīstījies par posttraumatiskā stresa sindromu.

Lai bērns varētu pārvarēt seksuālās vardarbības radītās sekas, ir nepieciešams pēc iespējas drīzāk saņemt specializētu palīdzību. Kaut gan cilvēks, visticamāk, nekad nevarēs pilnībā izslēgt notikušo no savām domām, terapija var palīdzēt iekļaut notikušo savā dzīvesstāstā, kurā notiek daudz kas cits, arī kas labs. Kā tas notiek?

Tā kā seksuāla vardarbība noliek bērnu situācijā, kurā viņš jutās pilnīgi bezpalīdzīgs un pakļauts varmākam, viens no psihologa darba mērķiem ir autonomijas stiprināšana. Bērnam jāpalīdz noteikt savas robežas un no jauna jāapgūst spēja pateikt nē. Ļoti nozīmīga konsultāciju daļa ir arī darbs ar emocijām – trauksmi, kaunu, bailēm, dusmām un nepamatoto vainas izjūtu, pamazām mācoties regulēt tās tādā mērā, lai emocijas netraucētu dzīvot. Vardarbības pieredze var likt atkal un atkal atgriezties pie jautājuma, ko es varēju darīt, lai tas nenotiktu, tāpēc vēl viens terapijas mērķis ir atbildības "atdošana" pāridarītājam.

Viena no dabiskām reakcijām uz smagu traumatisku pieredzi ir arī disociācija jeb attālināšanās no savām izjūtām, tāpēc psihologs palīdz bērnam koncentrēties uz realitāti. Lai arī pirmajā brīdī šāda apzināšanās var pastiprināt negatīvās emocijas, pakāpeniski izjūtas uzlabojas. Liels darbs notiek ar ķermeņa izjūtu, mācoties to sajust un pieņemt, tai skaitā arī normālu seksualitāti. Tāpat svarīgi pamazām stiprināt ticību pozitīvai nākotnei – "lai arī notika kas ļoti slikts, es varu dzīvot normālu dzīvi".

To, cik veiksmīgi bērns tiks galā ar psiholoģisku traumu, ļoti lielā mērā var ietekmēt viņam tuvie cilvēki. Pirmkārt, ļoti svarīgi vērot bērna emocijas, atsaukties uz tām un mierināt bērnu. Arī tad, ja bērns par savām izjūtām nevēlas runāt, mēs varam piedāvāt noteiktu laiku pabūt blakus, jo valoda nav vienīgais mūsu komunikācijas veids. Tāpat varam veicināt bērnā drošības izjūtu, veidojot prognozējamu ikdienas rutīnu un aktivitātes, kas ļauj tās regulēt – piemēram, sports vai pastaigas.

Otrkārt, svarīgi veicināt bērnā kontroles izjūtu pār savu dzīvi – piemēram, precizējot, vai esam viņu pareizi sapratuši un ņemot vērā viņa viedokli, iesaistot ikdienas darbiņos vai ļaujot izvēlēties, kā pavadīt dienu. Ir labi, ja bērna dzīvē neieslēdzam pārlieku lielu "saudzējošo režīmu" un turpinās arī adekvātas gaidas no bērna, jo arī šādi varam apliecināt bērnam, ka dzīve atgriežas normālās sliedēs. Treškārt, mēs varam veidot uzticēšanās gaisotni un pamazām veicināt sociālās saites ar citiem cilvēkiem, veicinot pozitīvu un drošu attiecību pieredzi.

Tuviniekiem ļoti būtiski ieklausīties bērnā un vienlaikus kontrolēt pašiem savas reakcijas. Bērnam ir jāzina, ka viņš var runāt par savām izjūtām, un jebkura bērna reakcija uz notikumu, kas viņam nebija jāpiedzīvo, ir normāla. Sarunā ar bērnu ir nepieciešams pielāgoties tempam. Mēs varam iedrošināt bērnu, paust savu, konstruktīvu viedokli un uzslavēt par atklātību, taču vienlaikus nav jābaidās arī no klusuma mirkļiem. Ja bērns izvairās no sarunām, dodiet viņam laiku – vienkārši aplieciniet, ka esat un būsiet šeit, cik ilgi nepieciešams.

Jāpatur prātā, ka noteikti palaidējmehānismi – situācijas, skaņas, atmiņu uzplaiksnījumi – var "atmest" bērnu atpakaļ piedzīvotajās emocijās un reakcijās, kas viņam var būt ļoti grūti izturams. Svarīgi būt blakus, palīdzēt bērnam nomierināties, piemēram, ar apskāvienu vai elpošanas paņēmieniem, un pēc tam arī palīdzēt izprast notikušo, atbilstoši bērna izpratnes līmenim. Tajā pašā laikā, ja bērna rīcība sāk apdraudēt viņu pašu vai citus, tā mums ir jāaptur, jo bērnam ir svarīgi sajust, ka pastāv noteiktas drošības robežas, par kurām mēs, pieaugušie, uzņemamies atbildību.
Protams, lai mēs varētu palīdzēt bērnam, svarīgi arī pašiem pieaugušajiem apzināties savas izjūtas, mentālo stāvokli un saņemt atbalstu, jo īpaši tāpēc, ka pēc traumatiskas pieredzes bērns prasīs no mums daudz vairāk. Kara radītā trauma var saasināt arī bērna vai mūsu pašu mentālās veselības problēmas, kam var būt nepieciešama arī ārsta palīdzība.

Vardarbības upuru attēli un pieredzes stāsti var atmodināt arī mūsu pašu sen aizmirstus vai "tālākā plauktiņā" noliktus notikumus – piemēram, ja līdzīga veida pāridarījumus esam piedzīvojuši arī paši. Šajā gadījumā īpaši jāuzsver: lai arī apzināmies, cik svarīgi ir sekot līdzi aktuālajai informācijai Ukrainā, mums katram ir jāizvērtē sava situācija un emocionālā noturība, domājot par to, cik un kādu informāciju lasīt. Palīdz arī prakses, kuras liek pievērst uzmanību šim brīdim – koncentrēšanos uz savu elpu vai maņām. Tāpat dziedinoša var būt iesaistīšanās palīdzības sniegšanas aktivitātēs un emocionāla tuvība, sarunas ar citiem cilvēkiem. Turklāt arī psihologa atbalsts var palīdzēt arī daudzus gadus pēc notikušā.

Vecāki, pedagogi un citi speciālisti, kuri strādā ar bērniem un ģimenēm, tiek aicināti noskatīties "Centrs Dardedze" psiholoģes Anastasijas Pušņakovas bezmaksas lekciju "Kā palīdzēt bērnam pēc traumatiska notikuma vai vardarbības?", kas šobrīd pieejama latviešu, krievu un ukraiņu valodā šeit.

Centrs drošai bērnībai "Dardedze" ir nevalstiska organizācija, kas vairāk nekā 20 gadus izglīto bērnus, vecākus un speciālistus, sniedz psiholoģisku atbalstu un aktīvi darbojas interešu aizstāvībā ar mērķi novērst jebkāda veida vardarbību pret bērniem, īpaši specializējoties bērnu seksuālas izmantošanas prevencijas jautājumos.