Kolas un 'konču' vietā skujeņu kokteilis un nātru čipsi. Meža laumiņa Amanda

Ar Amandu un viņas mammu sarunājamies "Zoom" platformā – darbadienas vēlā vakarā, kad meitene ir atgriezusies no mūzikas skolas. Ar ģimeni mani iepazīstināja biedrībā "Eņģeļa sirds", kuras misija ir pilnveidot bērnu un jauniešu talantus attālākos lauku reģionos. Organizācija sadarbojas ar daudzām skolām Latvijas reģionos, un tieši pedagogi parasti ir tie, kas biedrībai pavēsta par kādu bērnu ar īpašu talantu, kura attīstībai, iespējams, ģimenei pietrūkst līdzekļu. Arī par Amandu un viņas radošo potenciālu uzzināja biedrībā, un meitenei apmaksāja kursus sveču liešanā un ziepju gatavošanā, izmantojot dabas veltes. Tagad Amanda rada skaistas un noderīgas lietiņas, turklāt no dabas produktiem, bet tikko sākusi apgūt arī ķermeņa krēmu gatavošanu.

Foto: Amanda iejūtas meža laumiņas lomā, vilinot tūristus iepazīt augus.

Daudzi domā, ka tik nomaļā nostūrī, kādā dzīvo Reščenko ģimene, ir daudz mazāk iespēju nekā kaut kur pilsētu tuvumā, bet Anita uzsver: "Vienalga, kur cilvēks dzīvo, galvenais ir tas, ko viņš vēlas." Un bērni nekad mammu neesot ierobežojuši darīt to, kas viņu interesē un saista, viņi allaž, kopš dzimšanas, braukuši mammai līdzi – uz semināriem, konferencēm.

Geraņimovas Ilzas ezers ir viens no dziļākajiem Latvijas ezeriem – visdziļākajās vietās tie var būt pat 47 metri. Ap ezeru ir meži, pļavas. Tur arī dzīvo Reščenko ģimene, mājiņa mantota no Anitas vecmammas. Neviens – ne cilvēki, ne zvēri – šeit nejūtas pārsteigts vai izbijies par otra klātbūtni. 20 metrus no mājas logiem snauž aļņu bariņš, sētā zāli šmakstina stirnas, pat zalkši grib cilvēka sabiedrību un nāk pagalmā, kā arī kopā ar cilvēkiem dodas veldzēties ezerā. Neviens nevienu netraucē. Tieši tāda ir šī vieta – paradīze, kā saka Anita, uz kurieni brauc cilvēki no daudzām pasaules valstīm un Latvijas, lai pabūtu klusumā, kopībā ar neskartu dabu un atpūstos no cilvēkiem. Anita pasmej, ka viesi, padzīvojot divas trīs dienas vietā, kas nošķirta no mūsdienu steigas, pēcāk ar baudu atkal grib satikt cilvēkus un mīlēt tos, lai gan vēl pirms dažām dienām no tā visa centušies aizbēgt.

Anitas tētis bija mežsargs, un viņa no dzimšanas līdz sešu gadu vecumam nodzīvoja mežā – vārda vistiešākajā nozīmē. Gan mamma, gan tētis jau tik mazam bērniņam daudz stāstīja par kokiem, puķītēm, zvēriem – kā visiem kopā sadzīvot un vienam otru nevis traucēt, bet papildināt. Pēcāk Anita gan ar saviem vecākiem dzīvoja citur, bet allaž brīvdienās mamma mazo Anitiņu sūtīja pie vecmammas.

Arī tad, kad Anita izveidoja savu ģimeni un sāka dzimt bērni, daba vienmēr bijusi līdzās, taču nopietnāk jeb citā līmenī šo saikni viņa izveidoja, kad piedzima Amanda – jaunākais bērns ģimenē. Vecmamma aizgāja no dzīves, bet mājiņu par savu ligzdu iekārtoja Anita ar ģimeni, pašu spēkiem teritoriju pielāgojot arī viesu uzņemšanai. Un nu tūrisma biznesā ir iesaistīta visa ģimene – Amanda ir meža laumiņa, kas viesus ar muzikālu izpildījumu sagaida Koku takā, Patrīcija – meža burve. Amanda ciemiņiem atkarībā no noskaņojuma spēlē blokflautu, ermoņikas vai kokli, bet māsa Patrīcija cienā ar meža burvju pīrāgu. Mamma Anita aptuveni pirms 11 gadiem pavisam nopietni pievērsusies dabas velšu izmantošanai visaugstākajā līmenī, kas nozīmē, ka augus izmanto itin visur – gan kā dziednieciskus līdzekļus kādu veselības ķibeļu novēršanai, gan pārtikā. Anita arī vada pirts rituālus, tādēļ – gluži likumsakarīgi – zināšanas ieguvusi arī Amanda. Viņai jau ir pērējas sertifikāts, un meita regulāri kārtīgi pirtī noper mammu. To viņa darot ļoti labi.

Skaidrs ir viens – ja mamma ir ciešā saiknē ar dabu, lielas iespējas, ka arī bērniem būs tāda interese. Ja runā par Amandu, tad pavisam droši var teikt, ka tieši tā arī noticis. Darbojoties mazpulkos, Amanda viena pati īstenojusi projektu – kumelīšu audzēšanu no sēšanas līdz tējas iegūšanai. Viņai ir viszaļākie pirkstiņi pasaulē. Arī mājās par istabas augiem rūpējas tieši Amanda, taču ar ārstniecības augu pasauli viņu iepazīstināja mamma. Un ne jau tā – lūk, grāmata tev priekšā un skaties! Kopā ejot dabā, runājoties, stāstot, izmēģinot.

Foto: Arī Patrīcija ir lielos draugos ar dabu.

Meitene bez liekas pārspīlēšanas stāsta, ka vislielākie viņas gardumi ir nātru un purva bērza čipsi. Kad pamana manu izbrīnu, meitene uzreiz steidz stāstīt, ka purva bērzs atšķiras no citiem, tā lapas esot pūkainas, bez rūgtuma. Amanda pati arī vāra priežu čiekuru sīrupu, bet no priežu pumpuriem – ievārījumu. "Amandai nododu pieredzi – viņa lasa dažādas zālītes, sarunājas ar augiem. Mājās mums ir daudz alveju, un tās izmantojam dažādos veidos. Katru dienu dzeram zaļā pūķa kokteili. Kolas vietā dzeram čagu. Kas ir čaga? Uz bērza augoša piepe, tās novārījums ir lielisks. Vāram Dieva dārza zupu," stāsta mamma, pasmejot par izbrīnu manā sejā. Amanda gan piebilst, ka dažreiz jau iedzer arī kādu rūpnieciski saldināto dzērienu, bet tādas lietas nav ierasts pirkt. Anita uzskata, ka dabā atrodams viss, kas cilvēkam nepieciešams. Arī ar gaļas patērēšanu ir dažādi – mājās tā tiek gatavota reti. Nē, pārliecības, ka to nedrīkstētu ēst, nav, un Amanda skolā arī ēd gaļu, taču Anitai organisms pats pasakot priekšā – negribas, pietiek ar augu izcelsmes produktiem, tad arī neēd, taču, ja sagribas, var mieloties arī ar gaļu.

Amanda arī rūpējas par vistām. Mamma smej, ka tās esot izlutinātas un pieradinātas pie rokām. Gailis esot saprātīgs – virsū cilvēkiem neklūp, tādēļ vistas pašas var izdomāt uzbāzties viesiem, staigājot pakaļ un cerot saņemt kādu gardumu. Bet mājās meitenes mīlule ir jūrascūciņa.

Foto: Amanda apguvusi vairāku mūzikas isntrumentu spēli.

Un arī tas vēl nav viss, ko Amanda prot un dara, – viņa vada arī pārgājienus un ekskursijas bērniem turpat pa teritoriju, kas stiepjas gar ezeru. Māca mazākiem bērniem iekurt uguni mežā, māca atpazīt kokus, augus. Un stāsta, kā augus izmantot savā ikdienā, lai iegūtu maksimālu labumu.

Foto: Lūk, cik skaistas sveces Amanda ir iemācījusies darināt, lai iepriecinātu savu un citas ģimenes!

Lai gan Anita kopš mazām dienām augusi saskaņā ar dabu, tāds spēcīgāks grūdiens viņai nācis pirms aptuveni 11 gadiem, kad bijusi ekskursijā kādā saimniecībā Vācijā, kur arīdzan saimniece praktizējusi dabas doto velšu izmantošanu iespējami plašākā nozīmē. Toreiz visi ekskursanti brīnījušies par vācietes piedāvājumu – ierodoties lauku saimniecībā, katram iedots spainītis. Saimniece mudinājusi pastaigāties pa saimniecību un katram ielasīt spainītī tos augus, kas patīk. Visi gan bijuši tādi samulsuši, bet darījuši, kā teikts. Pēc tam katram iedota maizes šķēle, uz kuras mudināts uzlikt salasītos augus un gardu muti apēst. Atkal – acis lielas, bet visi arī ēduši, turklāt par šo maizes riecienu vēl diezgan barga nauda palūgta. "Mēs Latvijā esam pieraduši, ka mums apkārt ir daudz neskartas dabas, un faktiski ēdamais, kas nodrošinās mūsu organismam nepieciešamos vitamīnus, ir pieejams bez maksas, un to nemaz nenovērtējam, toties citviet tā ir milzu vērtība. Tāpēc saku, ka mums ir paradīze, un viesi, kuri vēlas iegūt plašākas zināšanas par augiem, tās arī saņem," stāsta Anita.

Foto: Mamma Anita ar meitām – meža laumiņu Amandu un meža burvi Patrīciju.

Bet nav jau tā, ka mammai ar meitu nebūtu interešu arī ārpus augu valstības. Anitai patīk Austrumu dejas, joga, un Covid-19 noteikto ierobežojumu dēļ viņas trenējās, skatoties nodarbības internetā. Abām patīk arī ceļot – gan pa Latviju, gan arī ārpus tās, cik vien iespējas to atļauj. Viņas ir labs tandēms, tāpat kā mamma un Patrīcija, kura gan mājās tagad ir retāk, jo vidusskolā mācās pilsētā un mājās ir vien brīvdienās. Bet stāsts ir par Amandu, jo tieši viņas aktīvo darbošanos pamanīja skolotāji un pavēstīja biedrībai "Eņģeļu sirds". Nu Amanda gaida jauno sezonu, kad ziepju, sveču un kosmētikas produktu darināšanā varēs izmantot augus ar "svaigu" enerģiju.