'Darba laikā visus pienākumu nevar paspēt'. Izpētīts, kā profesijā jūtas skolotāji

Teju puse aptaujāto skolotāju atzīst, ka viņu darba slodze nav samērīga – 48 procenti regulāri ir pārstrādājušies. Tikai 17 procenti strādā normālu darba slodzi jeb no 33 līdz 40 stundām nedēļā, un katrs 10. skolotājs (12 procenti) ik nedēļu strādā 57 un vairāk stundas. Vienlaikus 60 procenti skolotāju norāda, ka viņiem pietrūkst laika, lai paveiktu darba pienākumus vēlamajā kvalitātē, turklāt puse no aptaujātajiem skolotājiem skolā papildus skolotāja pienākumiem pilda vēl citas funkcijas (jomas koordinators, direktora vietnieks, metodiskās apvienības vadītājs u. c.). "Darba laikā visus pienākumus nevar paspēt, tāpēc gatavošanās stundām notiek pēc darba laika, par kuru samaksu nesaņemu. Izvēle ir to nedarīt un strādāt nekvalitatīvi," pauž viens no pētījuma dalībniekiem.

Šāda pārslodze izgaismo virkni sistemātisku problēmu skolotāju darbā un apliecina, ka nepanāksim kvalitatīvas pārmaiņas izglītībā ar skolotājiem, kuri atrodas uz izdegšanas robežas. Vajadzība risināt samilzušās problēmas skolotāju darba gaitas ritējumā vairs nav atliekama, ja vien nevēlamies piedzīvot vēl lielāku pedagogu trūkumu.

Lai gan Latvijas skolotāji ir savas profesijas patrioti un 78 procenti ieteiktu savu skolu kā labu darba vietu arī citiem, trešdaļa aptaujāto jūtas demotivēti un skeptiski raugās uz savu turpmāko karjeru šajā profesijā. 56 procenti pedagogu piekrīt apgalvojumam, ka redz sevi strādājam skolotāja profesijā arī pēc pieciem gadiem. "Jau šobrīd skolotāju vidējais vecums ir 48 gadi, un tas nozīmē – ja sistēmiski netiks strādāts pie atbalsta un motivācijas sistēmas šīs profesijas pārstāvjiem, jau drīzumā varam sagaidīt daudz lielāku skolotāju trūkumu un aizplūšanu no profesijas," skaidro "Lielvārds" vadītājs Andris Gribusts.

Paralēli jau labi zināmajām problēmām skolotājiem papildu slogu radījusi gan pēdējos gados piedzīvotā pandēmija, gan jaunā mācību satura un pieejas ieviešana.

Brīžos, kad ir radušās krīzes situācijas vai ir bijis nepieciešams saņemt atbalstu kādai iniciatīvai, lielākoties skolotāji ir jutuši atbalstu gan no skolas vadības (84 procenti), gan no skolēniem (76 procenti) un no skolēnu vecākiem (61 procents). Turklāt 84 procenti aptaujāto norāda, ka attiecības starp skolas vadību un pārējiem darbiniekiem ir cieņpilnas un taisnīgas.

Tomēr izteikti pozitīvās atbildes, novērtējot trešo pušu atbalstu, ir pretrunā ar atbildēm uz specifiskiem jautājumiem, kas saistīti gan ar pieejamo individuālo atbalstu un slodzi, gan jautājumiem saistībā ar skolotāju noskaņojumu un statusu sabiedrībā.

Ja vēlamies, lai skolās ir atklāts un caurspīdīgs pārvaldes modelis un mācību iestādes spēj piesaistīt jaunus, spējīgus profesionāļus, šajā virzienā jārīkojas atbilstoši, pievēršot pastiprinātu uzmanību ne tikai ikdienas darba procesa organizēšanai, bet arī organizācijas kultūras un vērtību iedzīvināšanai ikdienas ritējumā.

Skolotāju profesionālā pilnveide Latvijā tiek īstenota mērķtiecīgi pat pandēmijas un attālināto mācību laikā – 81 procents aptaujāto apgalvo, ka pēdējā gada laikā ir piedalījušies mācībās (kursos, semināros, lekcijās). Tomēr dati norāda uz individuāla atbalsta un mentoringa trūkumu, kas ir būtisks elements ikvienā mūsdienīgā organizācijā – tikai mazliet vairāk nekā piektdaļa (22 procenti) pedagogu ir saņēmuši individuālu metodisko atbalstu. "Mums patiesībā ir tik daudz mācību un aktivitāšu, ka jau šķiet pārmērīgi, jo fiziski nepietiek laika un dažreiz arī spēka, veselības to ieviest dzīvē. Zinām, pilnveidojamies daudz, bet gribas vairāk laika, lai sagatavotos stundām, sakārtotu iegūtos materiālus ērtai lietošanai. Ir sajūta kā pilnā skapī – drēbju daudz, bet nav, ko vilkt mugurā," stāsta pētījuma dalībnieks.

Gandrīz puse (45 procenti) skolotāju kā pozitīvu aspektu norāda, ka viņu skolā iedibināta sistēma, kā skolotāji var cits no cita mācīties. Ja vēlamies attīstīt šo pēc OECD norādēm rekomendēto labāko mācību pieredzi, tad šīs sistēmas ir jāveicina, jārada, jāpilnveido. Diemžēl tikai 33 procenti respondentu norāda, ka ir ieplānots darba laiks, kad iespējams savstarpēji sadarboties.

Tehnoloģiskais nodrošinājums ir tikai puse no veiksmes. Otra puse ir skolotāji, kas prot tās likt lietā. Pedagogu atbildes, novērtējot digitālās prasmes un pieejamo nodrošinājumu, liecina, ka valsts un pašvaldības šajā jomā ir investējušas daudz, un savu artavu tehnoloģiju apguves paātrinājumā devusi arī pandēmija. Tāpēc ir iepriecinoši, ka Latvijas skolotāju digitālo prasmju pašvērtējums ir salīdzinoši augsts. Arī fakts, ka 41 procents aptaujāto pedagogu vēlas arvien pilnveidot savu digitālo pratību, liecina par to, ka šī ir joma, kurā savas zināšanas arvien jāpilnveido, lai turētos līdzi laikam un jaunākajām iespējām.

"Nenoliedzami, tehnoloģiju ienākšana izglītībā ir mainījusi veidu, kā mācām un mācāmies. Kas būtiski, to novērtē arī skolotāji – 88 procenti pētījumā aptaujāto atzīst, ka tehnoloģijas ievērojami uzlabo darba kvalitāti, un 76 procenti skolotāju jūtas ērti, ļaujot skolēniem mācību procesā izmantot tehnoloģijas. Kā svarīgākās vajadzības tehnoloģiju aprīkojuma jomā skolotāji norāda visu to, kas palīdz veidot mūsdienīgu un aizraujošu mācību procesu skolēniem: tie ir bērniem pieejami datori un planšetdatori, digitālās tāfeles, digitālās mācību platformas un interneta nodrošinājums skolās. Tomēr tehnoloģijas ir tikai daļa no mūsdienīgas izglītības infrastruktūras, un svarīgi uz to rēķina nezaudēt vērību arī citu būtisku aspektu attīstībā," norāda Andris Gribusts.

*Pētījums "Skolotāju balss" iedibināts kā ikgadēja iniciatīva. Pētījuma dati iegūti "Edurio" platformā, aptaujājot vairāk nekā 1400 Latvijas skolotāju (izlasē ietverot gan pirmsskolas pedagogus, gan 1.-12. klašu skolotājus). Pētījums aptver piecas tematiskas sadaļas: skolotāju darba ritējumu, noskaņojumu un statusu, trešo pušu atbalstu, profesionālo pilnveidi, digitālās prasmes un nodrošinājumu.