"Uz svētbrīžiem aicināti gan vecāki, kuru mirušo bērnu pelni ir izkaisīti konkrētajā Dvēseļu dārzā, gan ikviens Zvaigžņu bērna vecāks, lai pieminētu mūžībā aizgājušos bērniņus ar mierpilnu atgādinājumu par mīlestību un gaismu, ko šie bērni atstājuši un kas turpina starot no viņu ceļa taipus redzamajam," aicina Baiba Mārcēna, Rīgas Lutera draudzes komunikācijas speciāliste.
Dvēseļu dārzs ir piemiņas vieta grūtniecības vai dzemdību laikā vai drīz pēc dzemdībām mirušajiem bērniem, neatkarīgi no vecāku reliģiskās piederības. Šobrīd Latvijā, pateicoties brīvprātīgo iniciatīvai un ziedojumiem, ir izveidoti divi Dvēseļu dārzi – Romas katoļu Svētā Alberta baznīcas teritorijā kopš 2008. gada un Rīgas Lutera baznīcas teritorijā Torņakalnā kopš 2021. gada.
Ik gadu Latvijā izirst katra septītā grūtniecība no vecākiem neatkarīgu iemeslu dēļ. 2019. gadā tās ir bijušas 2500 grūtniecības, un tie ir vismaz 20 tūkstoši tuvāko līdzcilvēku – vecāku, māsu, brāļu, vevecāku un citu tuvinieku, kam jāspēj pārvarēt vienu no dzīves tumšākajām pieredzēm – bērna zaudējumu.
Līdz 2008. gadam papildus šai traumatiskajai pieredzei, vecākiem bija jāsastopas ar vēl vairākiem psihoemocionāliem un praktiskiem izaicinājumiem, proti, ja bērns grūtniecības laikā nebija sasniedzis noteiktu vecumu vai svaru, viņš tika uzskatīts par medicīniskiem atkritumiem, un vecākiem tika liegta iespēja cieņpilni atvadīties un apglabāt savu bērnu. Cieņpilnas attieksmes jautājumu un nepieciešamību pēc atvadu vietas 2007. gadā aktualizēja toreizējā VSIA Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta kapelāne Lelde Titava, kura kļuva arī par pirmā Dvēseļu dārza idejas autori. Projektu atbalstīja Latvijas Profesionālo veselības aprūpes asociācija (LPVAKA) un vēlāk arī Rīgas Lutera draudze.
2014. gadā cieņpilnas attieksmes jautājuma aktualizēšanai un turpmāko projektu īstenošanai tika pieteikta sabiedriskā iniciatīva ar nosaukumu "Zvaigžņu bērni". Iniciatīvas nosaukums "Zvaigžnu bērni" ir aizgūts no Vācijas, kur tiek lietots, lai vienā vārdā apzīmētu bērnus, no kuriem daudzi ir aizgājuši vēl nepiedzimuši. Savu izcelsmi tas rod Čārlza Dikensa stāstā "Bērna sapnis par zvaigzni".