Izsijāt informāciju, pilnveidot kritiskās spējas: ko lasītājam māca pasaka par Sniegbaltīti

Tāpat kā jebkurai pasakai, arī šajā ir iekļauta zināma morāle. Pasakas centrā ir ne tik daudz Sniegbaltīte pati, cik viņas skaistums – gan ārējais, gan iekšējais, kas aprakstīts kā sirds tīrība. Iespējams, tieši tāpēc analītiskās psiholoģijas pārstāvji teic, ka "Pasakā par Sniegbaltīti" ir atspoguļotas cilvēka ilgas pēc absolūtā skaistuma idejas piepildīšanu.

Galvenās pasakas varones ir Karaliene un viņas meita Sniegbaltīte, un pasaka sižets būtībā ir attiecību attēlojums starp abām – tas vēsta par skaudību, mīlestību un patiesu draudzību. Jāatzīmē, ka Grimmu pierakstītajā pasakā tēvs nav pat pieminēts, kas rada priekšstatu, ka "Pasaka par Sniegbaltīti" galvenokārt saistīta ar sievišķības tematiku – par daudzajiem sarežģījumiem un konfliktiem mātes un meitas attiecībās.

Ikviena brīnumpasaka sākas ar hipotētisku "Ko darīt, ja?" jautājumu, ļaujot lasītājam uzdot "Kas tālāk?", visbeidzot izaicinot mūs uz "Kāpēc?" Pasakas sākotnēji tika stāstītas kopā būšanās un sanākšanās, un tās radīja cilvēkiem iemeslu runāt par ikdienas konfliktiem, spiedienu un netaisnībām reālajā dzīvē. Kā radīt ne tikai laimīgas, bet arī taisnīgas beigas? Ko darīt, saskaroties ar sliktākajiem iespējamiem scenārijiem? Kas nepieciešams, lai izdzīvotu cietsirdību, pamešanu un uzbrukumu? Pasakās ir sniegtas atbildes uz šiem jautājumiem, un bieži šīs atbildes izpaužas kā saprāts, inteliģence un attapība, no vienas puses, un drosme, no otras puses. Ar saviem melodramatiskajiem noslēpumiem pasakas rosina lasītāja vai klausītāja zinātkāri un liek mums rūpēties par varoņiem, kuri mums stāsta, cik vērtīgi ir meklēt zināšanas un izjust līdzjūtību pat vissliktākajos dzīves apstākļos.

Kā jebkura cita pasaka, arī pasaka par Sniegbaltīti lasītājā vai klausītāja iedzīvina universālās cilvēciskās patiesības caur tēlu raksturu atveidojumu, un nodod vēsti, ka pasaulē ir ļaunais, bet ir arī labais; ka nāve ir daļa no dzīves, bet daļa no dzīves ir arī mīlestība un laulība; ka skaistums neatrisina problēmas; ka skaudība un greizsirdība ir pašiznīcinošas emocijas.

Ja skatāmies uz pasaku kopumā, tad sarežģījumi, ar kuriem Sniegbaltītei jātiek galā, viņai māca ierobežot sevi, savu uzvedību un impulsus zināmās situācijās, paļauties uz sevi, meklēt palīdzību, novērtēt sevi un apkārtējos, kuri pelnījuši viņas uzmanību un pieķeršanos (savas godpilnās uzvedības dēļ), kā arī atrast savu vietu kopienā kā produktīvam sabiedrības loceklim. Visas šīs tēmas atkārtojas un ir iekodētas lielā daļā Eiropas tautu pasaku.

Vēl viena būtiska nianse – pasakā galvenā varone (un arī, ne tikai šajā pasakā) mācās no savas pieredzes izmēģinājumu un kļūdu ceļā. Sniegbaltītes gadījumā liela loma ir rūķīšiem, kuri viņu māca un glābj no dažādām viņas pašas pieļautajām kļūdām. Interesanti, ka rūķīši Sniegbaltītei nemāca, kā uzvesties – tikai kā nevajag uzvesties. Savukārt veids, kādā pasaka uzrakstīta lasītājam vai klausītājam, māca atšķirt labo no ļaunā novērojot darbību ietekmi situāciju kontekstā, nevis sakot priekšā.

"Pasakā par Sniegbaltīti" ir spilgti uzsvērta arī labā un ļaunā dihotomijas dekonstruēšana: lai gan Sniegbaltītes māte ir strādīgās, maigās un gādīgās lomas paraugs, ironiskā kārtā, tieši ļaunā pamāte (karaliene, ragana) ir tā, kura Sniegbaltītes dzīvē darbojas kā primārā skolotāja. Viņas ļaunumā ietvertas arī pamācības lasītājiem – caur šo tēlu tiek mācīts pilnveidot savas kritiskās spējas, pievērsties detaļām, apstiprināt avotus, meklēt un izsvērt pierādījumus, izsijāt informāciju un iztaujāt.

Pasaku analītiķi norāda, ka burvju spogulis ir Karalienes pašcieņas simbols. Vienlaikus, šis simbols nav tulkojams viennozīmīgi. Pasakās spogulis ir metafora daudzām lietām – gan iedomībai, gan patiesībai, gan arī viedumam un inteliģencei.

Ir vairākas pasakas, kurās spogulis norāda uz gaismas nozīmes neaizstājamību – lai mēs varētu ieskatīties spogulī, ir nepieciešama gaisma. Turklāt, spogulis ir arī rīks gaismas pastiprināšanai, un šo procesu var interpretēt arī kā iepriekš slēptā "izvilkšanu gaismā". Arī "Pasakā par Sniegbaltīti" spogulis ir elements, kas ne vien palīdz atklāt patiesību (izceļ gaismā faktus), bet arī izspoguļo un izgaismo sliktāko, kas mīt Karalienē.

Pasakas par skaistām meitenēm, tajā skaitā "Pasaka par Sniegbaltīti" nereti kļūs populāras pieaugušo vidū, jo tās dod vecākiem iespēju runāt, padomāt un risināt viņu pašu sarežģītās jūtas un neatzīto aizvainojumu pret bērniem, kuri izaug un vienā vai otrā veidā viņus pārspēj. Mīti un pasakas iemieso visas mūsu iztēlē uzkrātās fantāzijas, bailes, raizes un šausmas, par kurām mēs parasti baidāmies runāt. Reālās dzīves konfliktu pastiprināšana un pārspīlēšana rosina sēdēt, klausīties un domāt. Drošajā telpā "reiz bija" ir iespējams izpētīt tabu tēmas un runāt par cilvēka dabas tumšo pusi. Pasakas ir simboliski stāsti, kas palīdz mums runāt par patieso, orientēties tajā un gūt terapeitisku vērtību.

Tomēr vienlaikus pasakās mīt kas vairāk par iespēju atbrīvot emocijas. Pasakas ir arī lieliska saskarsmes zona visām paaudzēm. Tās ļaujot vairāk domāt par krīzēm, resursiem un atveseļošanos dažādās situācijās, kas ar mums dzīves laikā varētu notikt.

Avoti:

Šeit atradīsi plašāku informāciju par projektu. Ar tā vadošo komandu atļauju publicējam šo rakstu, bet turpmāk varēsi iepazīties ar citu pasaku analīzi.