"Vienos Jāņos izdomājām, ka jālaiž gaisā laternas," savu stāstu iesāk Zita. "Viss jau būtu bijis labi, tikai laternas izrādījās kaut kādas "kreisās". Visi mēģinām palaist gaisā, bet tās ne par kādu naudu negribēja celties augšā – kā palaiž, tā krīt zemē. Viss šis pasākums izvērtās par stundu garu, neatlaidīgu skriešanu pakaļ laternām pa visu sētu, ar spēku tās reāli stumjot gaisā. Skats bija pa rubli, visi pārsmējāmies līki, līdz metām plinti krūmos un gājām atpakaļ pie ugunskura."
Kārlis sevi nepieskaita lielo "jāņotāju" pulkam, jo nekad nav saskatījis vajadzību sēdēt mitrā zālē un kauties ar odiem līdz rītausmai. Bet bija gads, kad viņu paņēma līdzi uz Jāņu pasākumu Cēsīs, kuru organizēja kāds dāņu uzņēmējs savā viesnīcā. Tika teikts, ka ļaužu vidū būs ārzemnieki, kuriem vajadzēs tulkošanu. "Izrādījās, ārzemnieku nebija, tāpēc varēju nodoties lustēm. Ar laiku mēs viena grupiņa pamanījām, ka netālu no mums bija govs. Visi centāmies atcerēties visu, ko mācījāmies kultūras klasē trimdas latviešu pamatskolā par jēdzienu "Jāņi un govs." Govs tika pie vainadziņa un tapa apdejota, un apdziedāta. Visticamāk, govs joprojām iet pie psihoterapeita ārstniecības vajadzībām."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
