“Kā ikkatriem svētkiem, arī Jāņu dienai ir jāgatavojas – dārzs un puķudobes sētā ravējamas, alus brūvējams un siers sienams, goda drēbes un košākās rotas pielaikojamas, malka Jāņugunij gādājama un tā bez gala, lai līgotājus godam varētu sētā uzņemt. Citu darbu vidū jāatceras arī balsis ielocīt un dziesmu pūru pārlūkot, jo Jāņu naktī dziesmu nedrīkst pietrūkt. Lai atcerētos sen dziedātas vai iemācītos jaunas dziesmas, apmēram divas nedēļas pirms vasaras saulgriežiem sākas ielīgošana. Tā burtiski ielīgo – iešūpo gan tos, kas klausās, gan pašus dziedātājus svētku noskaņās. Par ko stāsta dziesmas? Par darbiem, kas līdz svētkiem vēl jāpagūst apdarīt, par to, kā pasaule sazied, Jānim atnākot, par saulgriežiem kā svētu laiku, kad Dieva dēls bildina Saules meitu, un apjausmu, cik skaistums ir gaistošs un Jāņu nakts īsa. Iespējams, tieši tādēļ Jāņi ir tik bagāti tradīcijām, lai gada visgarāko dienu un īsāko nakti mēs izdzīvotu intensīvi un piepildīti, ne brīdi neatstājot miegam un pasivitātei. Saulgriežu laikā mēs ne tikai uztveram dievišķo Saules gaismu, mēs to radām paši - daudzinot labo, skaisto un saderīgo, daudzinot Jāni, apakš kura cepurītes visa plaša pasaulīte.” – stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pedagoģe Ieva Bērziņa.
Vasaras saulgriežos saule ir pakāpusies visaugstāk debesu kalnā un dāsni dāvā zemei gaismu un siltumu, un zeme atbild, krāšņi saziedot. “Visa zemes zāle zied” – tā tautasdziesmā raksturota Zāļu diena, un cilvēki smeļ dabas doto svētību, lasot jāņuzāles, rotājoties paši un pušķojot sētas. Ikviena dzīva radība un pat nedzīva lieta tiek pie savas rotas – kam ziedu vainags, kam zāļu pušķis, kam meija. Ienesot jāņuzāles sētā, cilvēka radītajai pasaulei tiek piesaistīts dabas dzīvības spēks. Vasaras saulgriežos, saskaņojoties ar dabas ritiem, cilvēka pasaule tiek jaunradīta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
