Kā es iederējos latviešu vidū. Jeļena Rieksta par krieviem Latvijā

Es rakstu saviem tautiešiem Latvijā, lai iedrošinātu nebaidīties "pazaudēt seju". Un arī latviešiem, lai lūgtu uzmundrināt krievus, kad tie cenšas runāt latviski. Gadiem ilgi vēroju krievus Latvijā un brīnos, cik daudzi no viņiem ir perfekcionisti, pateicoties padomju audzināšanai, cik grūti viņiem ļaut sev kļūdīties, it īpaši citu cilvēku priekšā.

Šīs bailes pazaudēt savu seju ir tik lielas, ka viņi ir gatavi klusēt, nepraktizēt valodu, kamēr nebūs perfekti. Citiem vārdiem, nerunāt nekad. Bēdīgākais, ka ar to viņi liedz sev iespēju iepazīt citu kultūru un mentalitāti, komunicēt ar cilvēkiem, kuri varētu pavērt citus apvāršņus vai vienkārši atvieglot dzīvi, ja runa ir par banāliem sadzīves jautājumiem. To visu es nevarētu zināt, ja pati kādreiz nebūtu tā jutusies.

Te noteikti ir lasītāji, kuri piedzimuši pēc PSRS sabrukuma un nezina, kā mani tautieši gadījās Latvijā. Mana mamma, piemēram, uzaugusi mazā Krievijas ciematā netālu no Saratovas, tētis nācis no Kazahstānas. Viņi sapazinās Saratovā, studiju laikā. Apprecējās un, kā toreiz bija ierasts, tika nosūtīti strādāt uz vienu no padomju republikām. Viņiem tā bija Lietuva, Kauņa. Tur piedzima mans vecākais brālis un pat paspēja iemācīties lietuviešu valodu. Septiņi gadi Lietuvā, tad manu ģimeni gaidīja nākamais un pēdējais nosūtījums – šoreiz uz Rīgu. 1981. gadā man palaimējās piedzimt tieši šajā valstī, tieši šajā pilsētā – manā Rīgā. Ja ticam, ka mēs paši izvēlamies vietas, kur piedzimt, būdami eņģeļi, tad tā nebija nekāda nejaušība. Tas bija mans dzīves ceļš, piederības sajūtu meklējot.

Manā padomju bērnībā latviešu valodas, atklāti sakot, bija diezgan maz, tāpēc maniem tautiešiem nebija nekādas motivācijas to apgūt. Mana mamma tā arī iestrēga padomju laikā, kad bez valsts valodas varēja tīri labi iztikt. Un vēlāk, pēc PSRS sabrukuma, kad jau visās jomās bija jārunā tikai latviski, viņa nolēma, ka savos gados – toreiz 42 – nekādu svešvalodu nav spējīga apgūt.