Mazā Katrīne piedzima 2018. gadā, viņai jau bija brālis – tikai nedaudz vecāks, – zēnam patlaban ir pieci gadi. Mazulītei patika sajust mammas tuvumu: tad viņa bija mierīgāka, tādēļ Ilze meitiņu ņēma sev blakus gulēt. Nedēļu pirms traģiskajiem notikumiem Katrīne arī bijusi pie ārsta ikmēneša vizītē, kur saņemta pote un pārbaudīta sirsniņa. Viss bijis labākajā kārtībā. Tajā rītā Ilze pamodusies un pamanījusi, ka meitiņas sejas āda ir pavisam gaiša, bāla, mazule bijusi ļengana. Uzsaukusi dzīvesbiedram, lai viņš paraugās, kas ar meitiņu. Bērnu tēvs, ar kuru Ilze oficiālā laulībā nebija, izsaucis neatliekamās palīdzības mediķus. Atbrauca brigāde, kas uzreiz saprata, ka mazā meitenīte ir mirusi, taču to vēl neapzinājās Ilze.
Kamēr mediķi noformēja izsaukumu, paralēli tika izsaukta arī policija, ģimenes ārsts. Vēl pēc laika – morga darbinieki. Ilze bija šoka stāvoklī un joprojām nesaprata realitāti. Vissmeldzīgāk skan Ilzes stāstītais par to, ka autiņbiksītes Katrīnei vairs nevajadzēs: "Morga darbinieki palūdza iedot citas drēbītes meitiņai. Sameklēju, iedevu, protams, arī pamperus. Viņi saka, ka tos nevajadzēs...". Mazulīti aizveda.
Ilze pat īsti neatceras, kurā brīdī viņai nāca apskaidrība par to, ka mazulīte ir mirusi. "Viņa vēl bija silta, kad pamodos un ieraudzīju mazo. Ekspertīzē vēlāk apstiprināja, ka nāve iestājusies pulksten 7, iemesls – zīdaiņa pēkšņās nāves sindroms. Par tādu iepriekš vispār nebiju neko dzirdējusi," saka Ilze.
Foto: Privātais arhīvs
Bāriņtiesa, ierodoties pie Ilzes mājās, lūdza parādīt ekspertīzes slēdzienu. Tas jau bija tapis, un Ilzes sirds bija mierīga vismaz par to, ka viņa nebija nekādā mērā saistīta ar bērna nāvi. Bet arī viņa izjuta sabiedrības spiedienu, nosodījumu. Tieši tādēļ, kad pamanīja, kā sociālajos tīklos cilvēki zākā Evitas vecākus, nolēma neklusēt. Arī Ilze sociālajā medijā "Facebook" ievietoja ierakstu ar sava stāsta īso versiju, kuram komentāri sasnieguši jau vairāk nekā 200.
"Tas ļoti sāpēja, ka tieši cilvēks, kuram ikdienā palīdzējām, cik spējam, – kaimiņš – bija pirmais, kurš met ar akmeņiem mums. Iepriekšējā vakarā viņš atkal bija mūsu mājās, – vakariņot, jo teicās, ka mājās nav ko ēst, – sievai alga tikai nākamajā dienā. Vistiņu ar kartupelīšiem ēdām. Mūsu ģimenē vienmēr bija, ko ēst, bet vēl regulāri pabarojām kaimiņu. Un tad man saslēdzās tāda aina, kad viņš bija dienestiem izteicis to versiju par nosmacēšanu, – kā pēdējais vakarēdiens Bībeles sižetā. Un ir tā, ka cilvēki tic tam, kam viņi vēlas ticēt. Tā arī ir Evitiņas nelaimē," saka Ilze.
"Ikvienā ģimenē var notikt nelaime, lai cik ideāla tā būtu vai nebūtu. Tas būtu jāapzinās ikvienam. Ļaujiet ģimenei sērot un nenosodiet, jo jūs nezināt, ko nozīmē zaudēt savu bērnu," uzsver Ilze.
"Labi, ka mūsu ģimenē viss bija kārtībā: nebija, kur piesieties, lai domātu par dēla atņemšanu. Tas bija īstais iemesls, kāpēc pametām Siguldu, jo spiediens bija grūts un smags. Pazaudēt dēlu kaut kādu svešu cilvēku rīcības dēļ negribēju, tāpēc izlēmām doties prom no turienes," atklāta ir sieviete.
Viņa pēc meitas zaudēšanas nespējusi atgūties vēl ilgi. Gandrīz pieci gadi jau pagājuši kopš tā rīta, bet pēc Ilzes sacītā, pirmais gads pēc traģēdijas bijis kā piecas minūtes – no šoka līdz daļējai pieņemšanai. "Nē, bērna nāvi nevar izsāpēt pavisam. Sēras joprojām ir ar mani, tikai nedaudz citādā veidā. Pēc meitas nāves centos aizmirsties, metoties strādāt. Kad biju nodarbināta, pārgurusi līdz pēdējam, bija vieglāk to izturēt," stāsta Ilze.
Pēc meitiņas nāves Ilze arī beidzot saņēmusies izpildīt jau sen sev solīto – izšķirties no bērnu tēva. Viņam bijis "pilns komplekts": alkohola lietošana un vardarbība. Pret bērniem dzīvesbiedrs neesot bijis vardarbīgs, bet pret Ilzi gan. Tad arī nolēmusi kardināli mainīt visu – no Siguldas pārcēlusies uz Dobeles pusi, sak, lai visas sliktās atmiņas paliek tālāk. Ilzei ir jauna ģimene, kurā aug viņas dēliņš, kurš zaudējis mazo māsiņu.
"Tā izskatās, ka ne jau mēs izlemjam likteni. Kā bija manā ģimenē un kā tagad Ingas – tas var būt sekunžu jautājums. Arī man joprojām neticas, ka Evitiņas vairs nav. Tāpat kā Ingai, kura joprojām domā, ka meitiņa vien izgājusi pastaigāties. Tie cilvēki, kuri to nav piedzīvojuši, nesapratīs, sapratīs tikai tie, kas to izdzīvojuši. Tas, ka sejā ir vienaldzība, šoks, apjukums, nenozīmē, ka sirdi neplēš uz pusēm, ka galva nestrādā... Būsim cilvēcīgi un sapratīsim viens otru," aicina Ilze.
"Cilvēkiem patīk citu nelaimes, viņi kā vampīri dejo uz citu nelaimēm," lūk, kādus secinājumus Ilze izdarījusi pēc pašas un Ingas nelaimes. Bet pats galvenais, ko Ilze vēl sarunas noslēgumā vēlas piebilst: "Izsaku līdzjūtību Ingai un viņas ģimenei. Lai ir spēks pārvarēt sāpes un ciešanas!"