Jau augot mammas vēderā, zīdainis spēj izjust emocijas – viņš reaģē uz tēti, kurš pārrodas no darba, satrūkstas no skaļiem trokšņiem, pamana dažādas skaņas, kas signalizē par apkārtējo vidi. Kā emociju sajušana, atpazīšana un komunicēšana caur tām jau no pašiem dzīves pirmsākumiem ietekmē bērna fizisko un psihisko veselību, stāsta "Rimi Bērniem" labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine.
Runāt ar bērnu – svarīgi jau no piedzimšanas
Bērnam piedzimstot, visi stimuli sajaucas vienā katlā – mazulis fizioloģisko vajadzību neapmierināšanu izjūt tikpat nepatīkami, kā emocionālo vajadzību neapmierināšanu. Zīdainis uz visiem neapmierinājumiem reaģē līdzīgi, tāpēc vecāku uzdevums ir mācīties atšķirt un jau no zīdaiņu vecuma bērnam stāstīt, ko viņš šobrīd jūt, piemēram, tu esi izsalcis, jo kādu laiciņu neesi ēdis; tu esi nobijies, jo nesaprati, kur es paliku. Pieaugušajam varētu šķist, ka zīdainis neko no šīs komunikācijas nesaprot, tomēr tā nav. Mazulis uztver neverbālos signālus, kas pavada katru teikumu: balss toni, pieaugušā izturēšanos, sakot šos vārdus, un pēc tam noskaņojumu. Sākot ar bērnu komunicēt jau grūtniecības laikā vai bērniņam piedzimstot, vecākiem šāds komunikācijas modelis kļūst pašsaprotams – viņi to darīs arī tad, kad bērnam sāks veidoties valoda un viņš pats varēs izstāstīs, ko vēlas – ēst, gulēt vai samīļoties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
