Pasakas bijušas kopā ar mums jau ilgu laiku, un to pētnieki apgalvo, ka dažu izplatītāko pasaku aizsākumus var izsekot pat 70 000 gadu garumā. Lai pasakas izdzīvotu, tās bija jāpārstāsta atkal un atkal – ar pietiekamu precizitāti, lai tās varētu atpazīt arī pēc tūkstošiem gadu. Šajā ziņā pasakām ir zināma priekšrocība – tie ir stāsti, kuros galvenā nozīme ir tajos ietvertajai jēgai, ne tik daudz precīzai verbālās izteikšanās formai – tas pasaku nodošanu no mutes mutē padara vienkāršāku.
Daži no šiem stāstiem, piemēram, "Pelnrušķīte" ir patiesi universāli un ar salīdzinoši nelielām variācijām eksistē visā pasaulē visās valodās – no zulu līdz zviedru valodai, uzsver lasīšanas veicināšanas projekta "Bibliotēka" eksperti.
Lai gan pasaku izcelsme ir sena, pasaka kā jēdziens tika definēts tikai 17. gadsimtā, kad tās sāka mērķtiecīgi pierakstīt. Agrākās no tām pierakstījis Džambatista Bazils Itālijā neapoliešu dialektā 17. gadsimta sākumā: "Lo cunto de li cunti overo lo trattenemiento de peccerille", kas, tulkojot no neapoliešu valodas nozīmē – "Pasakas vai izklaide mazajiem".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
