Ģimenes asistents ir apmācīts speciālists, kurš palīdz gan ar padomu, gan organizē praktisku palīdzību nepieciešamības gadījumā, gan emocionāli – iedrošinot, uzklausot un palīdzot uz situāciju paskatīties no cita skatupunkta. Turpinām ģimenes asistenta dienasgrāmatas sēriju, kurā ģimenes, kuras sadarbojas ar ģimenes asistentu un ģimenes asistenti, dalās savos satikšanās stāstos.
"Vienīgais, ar ko man tiešām ir paveicies, ka sākumā tu biji mana ģimenes asistente. Un pēc tam kļuvi man par draugu, kuram tiešām var uzticēties. Sākumā jau domāju, ka asistente vairāk skatīsies, lai es nedzeru u.t.t. Un pēc tam tu paliki man par cilvēku, kam tiešām var uzticēties. Jo pirms tam es vēl nebiju nostājusies uz pareizā ceļa. Bet ar tavu palīdzību es palēnām sāku domāt un darīt, kā tiešām ir pareizi dzīvot. Jo daudzus piemērus sāku ņemt no tevis. Un kaut kādā mērā gribēju tev līdzināties. Gribu būt saviem bērniem labs piemērs. Gribētu sev tādu mammu kā tu. Bet visu jau gribēt nevar. Bet man ir paveicies, ka tu man esi asistente. Nu tas ir pēc papīriem, bet pa īstam tu man esi gandrīz kā mamma. Jo tu daudz ko man esi iemācījusi, ieteikusi. Un tavos padomos es ieklausos. Jo pa īstam dzīvē man nav neviens pamācījis, kā būtu pareizi jādzīvo. Un nebija, no kā ņemt piemēru. Un arī neatceros, ka man mamma būtu līdzējusi nostāties uz pareizā ceļa. Viņa tik mācēja skriet pa iestādēm sūdzēties pa mani, ka es tikai dzeru. Būtu labāk ar mani vairāk runājusi (raudiens uznāca). Nu vot! Izkratīju tev savu sirdi. Aleksis guļ, mājās klusums. Tad tā domāšana. Tad rīt tevi gaidu ciemos. Vismaz rīt varēšu parunāties. Es vienmēr esmu priecīga, kad tu atbrauc ciemos. Tu reāli parādi to, ka dzīvē var izķepuroties no visa un saredzēt to mazo saules stariņu, ko neredzēju..." par savu dzīves gājumu un ģimenes asistenta atbalstu stāsta kāda mamma no Zemgales.
Pirmdiena
Par ģimenes asistentu strādā arī mans suns. Esmu tam pateicīga, jo ar suņa palīdzību varu no mājas pastaigā "izvilināt" mājās iesēdušos pusaudžus, kuri īpaši kovida laikā bija izolēti, vieni četrās sienās, negāja uz skolu. Vecāki, piemēram, mammas ar garīgās attīstības traucējumiem, bija bezspēcīgi. Mazs dzīvoklis, netīra kopējā kāpņu telpa, naudas nav, draugu arī īsti nav… Kur doties? Tad vismaz pastaigā ar suni. Tik daudz ko var izrunāt pastaigās. Pēc ģimenes asistenta darba dienas suns pastaigā izved arī mani pašu! Jāizvēdinās.
Otrdiena
Saņēmu satrauktu zvanu no klientes, kurai jādodas uz bērēm, bet nav, kam atstāt mazbērnu ar funkcionāliem traucējumiem. Nomierināju, iztaujājot: "Cikos jāiet? Uz cik ilgu laiku tas būs?", un piedāvāju pabūt ar mazbērnu tajā dienā.
Kad ierados, kliente izrādīja zāles, ja sākas lēkme, un izstāstīja, kas jādara. Bija sagatavojusi pusdienas, ko man uzsildīt. Kad vecmāmiņa aizgāja, runājos ar bērnu, kurš kautrīgi ar kustībām ko rāda, it kā atbildot. Parasti zēns sarunājas ar pašiem tuvākajiem ģimenes locekļiem – priecājos par uzticēšanos. Sarunājām, ka apgriezīšu viņam nagus. Zēns paklausīgi deva rokas un vēroja, kā es to daru. Pavadījām kādu laiku, rotaļājoties ar zēna mantām. Pienāca pusdienu laiks, uzsildīju ēdienu un pabaroju puiku. Viss noritēja raiti un mierīgi. Vienu brīdi zēns rādīja uz pamperu. Nopratu, ka grib, lai nomaina, bērns priecājās, ka sapratu, ko vēlas man pateikt. Pēc kāda laiciņa ieradās vecmāmiņa. Izstāstīju, ko ar zēnu bijām pa dienu paveikuši, sieviete izteica pateicību, ka bija iespēja aiziet uz bērēm. Protams, zinu, ka ģimenes asistents nav aukle un bērnu pieskatītājs, bet tomēr ir situācijas, kad tas ir ļoti būtiski.
Ceturtdiena
No prāta neiziet vakardienas gadījums, apmeklējot vienu no savām ģimenēm. Mamma ar diviem maziem bērniem – Aigariņam ir nepilni trīs gadiņi, Justīnei – četri. Aigars klepoja TĀ, ka arī manai ne-mediķa ausij likās, ka IR ziepes. Mudināju bērnu mammu sazināties ar ģimenes ārsta praksi. Medmāsa ieteica iegādāties sīrupu klepum un turpināt ārstēšanu mājās. Pārņēmu sarunu ar ģimenes ārsti un palūdzu nosūtījumu uz rentgenu. Ar slimnīcas sociālo darbinieku saorganizēju vizīti pie pediatra, plaušu rentgena veikšanu un asins analīžu nodošanu, jo ārpus kārtas tas ir visai sarežģīti, ņemot vērā, ka bērnu mamma nav vakcinēta, bet ir pandēmija.
Piektdiena
Šodien bērnu mamma skarbi paziņoja, ka nekur nedosies un lai es netērējot savu laiku. Iespējams, ka iznākums būtu bijis visai bēdīgs. Sazinājos ar novada sociālo darbinieci, tika saorganizēts pašvaldības transports, sagaidīju mammu ar bērnu pie uzņemšanas. Māte ar bērnu tika stacionēti ar diagnozi – abpusēja pneimonija, aizdomas uz mazasinību un bonusā abiem Covid-19. Par Covid-19 aizdomas bija iepriekšējā nedēļā. Pārliecināju, ka ir vajadzība nodot laboratorijā testu, bet bērnu mamma neieradās uz analīžu pieraksta laiku. Pēc sievietes teiktā viņa testu veica mājas apstākļos, un pirmais bija pozitīvs, bet nākamais paštests jau negatīvs. Saņēmu milzīgu pateicību no sociālā darbinieka par nopietnu situācijas izvērtējumu un reaģēšanu.
----
Bieži problēmjautājumi, kurus palīdz risināt ģimenes asistents, ir mantoti no iepriekšējām paaudzēm. Bērns augot nav redzējis pozitīvu attiecību piemēru un to, ko ir piedzīvojis, uztver par normu. Lai palīdzētu izkāpt no šī paaudžu mantojuma – nepieciešams atbalsts no speciālista, kurš var iedot citādu pieredzi.
"Nu man ir mamma un tētis – kad augu, neko spožu neredzēju. Abi mani vecīši dzēra un kāvās. Kamēr brālis ar māsu dzīvoja kopā ar mums, es jutos aizsargāta. Kad abi aizgāja savā dzīvē, es paliku viena un neizsargāta. Nācās visam jaukties pa vidu. Esmu ar mammu kāvusies, ar tēti arī, bet tad, kad piedzima mana meitiņa, pateicu, ka mani bērni to neredzēs. Atkal kļūdījos. Nekad dzīvē nenovēlu nevienam bērnam redzēt, kā sit māti. Tik meitiņa neredzēja, ka sit mammu, bet ka omi sit. Un pēc mēneša iepazinos ar sociālo dienestu un bāriņtiesu. Jā, bet tu pat nevari iedomāties, kas manī sēž... gribās kā mazai meitenei izraudāt visu, bet tad saproti, ka nav kam. Un turies tālāk. Ej ar smaidu pa dzīvi, velc tālāk to masku."
Pirmdiena
Gada noslēgums, tuvojas Ziemassvētki un Jaunais gads, bet klientes ģimenē uz laiku samazinājušies ienākumi, kamēr kārtojam mazmeitai, kurai noteikta invaliditāte, aizgādņa dokumentus, jo tikmēr pabalsti neienāk. Vakar sazvanījos ar Kristīni no "Tabitas sirds" un izstāstīju ģimenes situāciju. Vienojāmies, ka tiks sarūpēta pārtikas paka un higiēnas preces. Šodien braucu uz "Tabitas sirdi", lai paņemtu sarūpēto atbalsta paku. Mani sagaida Kristīne ar diviem lieliem maisiņiem. Ar smagajiem maisiņiem eju uz autobusu, lai aizgādātu klientei. Viņa priecīga, ka svētku laikā būs iztikšana. Kopā ar klienti saplānojam, cik naudas var tērēt ikdienas tēriņiem līdz nākamā pabalsta saņemšanai, un sarunājam nākamo tikšanās reizi.
Labklājības ministrijas īstenotā projekta "Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās" ietvaros kopš 2020. gada ir iesaistījušās 28 pašvaldības, kuras nodrošina šo pakalpojumu saviem iedzīvotājiem. Līdz šim projekta ietvaros apmācīti vairāk par 50 ģimenes asistentiem un plānots līdz 2023. gada beigām apmācīt vēl aptuveni 30 cilvēku.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
