Ģimenes asistents ir apmācīts speciālists, kurš palīdz gan ar padomu, gan organizē praktisku palīdzību nepieciešamības gadījumā, gan emocionāli – iedrošinot, uzklausot un palīdzot uz situāciju paskatīties no cita skatupunkta. Turpinām ģimenes asistenta dienasgrāmatas sēriju, kurā ģimenes, kuras sadarbojas ar ģimenes asistentu un ģimenes asistenti, dalās savos satikšanās stāstos.
"Vienīgais, ar ko man tiešām ir paveicies, ka sākumā tu biji mana ģimenes asistente. Un pēc tam kļuvi man par draugu, kuram tiešām var uzticēties. Sākumā jau domāju, ka asistente vairāk skatīsies, lai es nedzeru u.t.t. Un pēc tam tu paliki man par cilvēku, kam tiešām var uzticēties. Jo pirms tam es vēl nebiju nostājusies uz pareizā ceļa. Bet ar tavu palīdzību es palēnām sāku domāt un darīt, kā tiešām ir pareizi dzīvot. Jo daudzus piemērus sāku ņemt no tevis. Un kaut kādā mērā gribēju tev līdzināties. Gribu būt saviem bērniem labs piemērs. Gribētu sev tādu mammu kā tu. Bet visu jau gribēt nevar. Bet man ir paveicies, ka tu man esi asistente. Nu tas ir pēc papīriem, bet pa īstam tu man esi gandrīz kā mamma. Jo tu daudz ko man esi iemācījusi, ieteikusi. Un tavos padomos es ieklausos. Jo pa īstam dzīvē man nav neviens pamācījis, kā būtu pareizi jādzīvo. Un nebija, no kā ņemt piemēru. Un arī neatceros, ka man mamma būtu līdzējusi nostāties uz pareizā ceļa. Viņa tik mācēja skriet pa iestādēm sūdzēties pa mani, ka es tikai dzeru. Būtu labāk ar mani vairāk runājusi (raudiens uznāca). Nu vot! Izkratīju tev savu sirdi. Aleksis guļ, mājās klusums. Tad tā domāšana. Tad rīt tevi gaidu ciemos. Vismaz rīt varēšu parunāties. Es vienmēr esmu priecīga, kad tu atbrauc ciemos. Tu reāli parādi to, ka dzīvē var izķepuroties no visa un saredzēt to mazo saules stariņu, ko neredzēju..." par savu dzīves gājumu un ģimenes asistenta atbalstu stāsta kāda mamma no Zemgales.
Pirmdiena
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
