Censties novilcināt likuma izpildi? Sodīta audzinātāja joprojām 'strādā' dārziņā  (7)

Stāstu par šo audzinātāju un mammas Anetes (vārds mainīts) ilgstošo cīņu, lai pierādītu vardarbības faktu pret viņas dēlu Eduardu, publicējām 9. maijā, – toreiz bija noslēgusies pirmās instances tiesas sēde. Tiesa lēma, ka audzinātāja pret sešus gadus veco zēnu bijusi vardarbīga gan fiziski, gan emocionāli. Puisēnam viņa ar šalli saberza kaklu, un tas noticis it kā audzinošos nolūkos, lai zēnam parādītu, cik ļoti tas sāp, jo Eduards it kā tāpat bija nodarījis pāri citam grupas biedram. Ar savām darbībām audzinātāja zēnam uz kakla bija radījusi ādas noberzumus, par ko lietas materiālos ir arī mediķu slēdziens.

Šajā stāstā arī izgaismojās nevienādā izpratne par to, kuru šādās situācijās vairāk būtu jāaizstāv iestādei, kuras pienākumos ir sargāt bērna tiesības, proti, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas darbinieki bija pieņēmuši dažādus lēmumus. Bet plašāk lasi: Mamma tiesas ceļā cenšas pierādīt audzinātājas vardarbību – saberztu kakla ādu bērnam

Maijā informāciju par vardarbības gadījumu pret bērndārznieku noslēdzām ar to, ka audzinātāja par pirmās instances tiesas lēmumu bija iesniegusi apelācijas sūdzību. Nepagāja necik ilgs laiks, kad Zemgales apgabaltiesa 6. jūnijā pieņēma lēmumu – atteikt ierosināt apelācijas tiesvedību.

Kā liecina tiesas lēmumā, kas nonācis mūsu rīcība, teiktais: "...iesniegtajā sūdzībā pēc būtības nav norādīts neviens apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamats. Apgabaltiesas tiesneši atzīst, ka pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir pietiekami izvērtējusi visus argumentus, kas atkārtoti apelācijas sūdzībā. Jauni pierādījumi lietā nav iesniegti.

Sūdzībai pievienotajā nopratināšanas protokolā atspoguļotas tādas pašas ziņas, kādas sūdzības autore sniegusi pirmās instances tiesā, un tiesa tās ir izvērtējusi pārsūdzētajā spriedumā. Tiesa izvērtējusi arī citus administratīvā pārkāpuma lietas pareizā izlemšanā nozīmīgus apstākļus. ...

Jauni pierādījumi vai apstākļi, kas līdz šim lietā nav bijuši un norādītu uz to, ka ... (audzinātāja – aut.) nav pārkāpusi Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pantā noteiktās prasības, apelācijas instances tiesai nav iesniegti, tādēļ tiesneši nesaskata pamatu ierosināt apelācijas tiesvedību.

Apgabaltiesas tiesnešu ieskatā tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nepiekrīt tiesas nolēmumā norādīto lietas apstākļu un pierādījumu vērtējumam vai arī uzskata to par nepietiekamu, pats par sevi nevar būt pamats apelācijas tiesvedības ierosināšanai un rajona tiesas sprieduma revidēšanai. Apelācijas instances tiesai nav šaubu, ka izskatāmo administratīvā pārkāpuma lietu pirmās instances tiesa ir izspriedusi pareizi. Ievērojot minēto, tiesneši vienbalsīgi atzina, ka administratīvā pārkāpuma lietā nepastāv neviens no Administratīvās atbildības likuma 244. pantā norādītajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem."

Lūk, šādu lēmumu tiesa pieņēma šā gada 6. jūnijā. Otrajā augustā administratīvi sodītā audzinātāja joprojām atrodas darba attiecībās ar bērnudārzu.

Jāatgādina, ka saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un citās tādās iestādēs, kurās uzturas bērni, (...) darbinieks, kuram piemērots naudas sods par administratīvo pārkāpumu, vairs nedrīkst strādāt, sniegt pakalpojumus bērniem klātesot.

Par to, ka šī audzinātāja joprojām strādā bērnudārzā, mums ziņoja bērnudārza vecāki, kuri vecāku čatā apsprieda dārziņa vadītājas sniegto informāciju, ka sodītā audzinātāja būšot kā otra audzinātāja kādā grupiņā. Vai tiešām? Vērsāmies pie bērnudārza vadītājas, kura, sarunas gaitā pāris reižu putrojās par datumiem, no kura līdz kuram, audzinātāja atrodas atvaļinājumā un "uz slimības lapas". Sarunas sākumā vadītāja pat atzina, ka burtiski tikai nesen uzzinājusi par šo sodāmību. Bet fakts esot tāds, ka audzinātāja no 1. jūnija līdz 29. jūlijam atradusies atvaļinājumā. Viena papildu diena audzinātājai pienākoties, jo viņa audzina bērnu līdz 14 gadu vecumam, bet no 29. jūlija viņai esot darba nespējas lapa. Vadītāja sacīja: "Lai neuztraucas, kas uztraucas, – tiklīdz man būs tiesisks pamats, audzinātāju atbrīvošu no darba".

Nav jau tā, ka mamma Anete tagad priekā berzētu rokas, ka iznākums konfliktsituācijai ir tieši tāds. Viņa būtu priecīga, ka vispār nebūtu bijis jācīnās par savu taisnību, turklāt, dzīvojot mazpilsētā, sabiedrības spiediens uz "sūdzambībeli" ir milzīgs. Visi tagad cenšoties mest līkumu Anetes ģimenei.

"Jūtos ļoti vientuļa un neaizsargāta, bet tiesas lēmums, godīgi sakot, ir vienīgais tāds kā vairogs vai vienīgais tāds kā tērps, kas man dod drošības sajūtu šajā visā. Man vairs nav sajūtas, ka būtu jāslapstās. Tagad es zinu, ka taisnība ir manā pusē. Un tagad es varu arī paļauties, ka citas audzinātājas neatļausies tā izrīkoties ar maniem bērniem. Šis notikums arī man licis saprast, ka dzīvoju vēl tādā ļoti tumsonīgā sabiedrībā, kur sišana, pēršana un ādas plēšana vecākiem un tāpat pedagogiem kaut kā šķiet norma. Tas, kas ir biedējoši, ka tā domā vairākums vecāku, ar kuriem esmu savā mazpilsētā runājusi," atzīst Anete.

"Kopumā es priecājos par taisnīgu tiesu, ja dārziņš nespēj risināt savas problēmas un strādāt ar pedagogiem, tad, paldies dievam, Latvijā tomēr ir neatkarīgas un taisnīgas tiesas, kuras ir par taisnīgumu un par to, lai vainīgos sauktu pie atbildības. Vienlaikus es arī saprotu, ka katrs cilvēks var norauties, ka var sanākt pastumt straujāk, pagrūst, stiprāk paraut, visādi var būt, es zinu. Bet, ja tas atkārtojas vienu reizi, otru reizi .. Ja tas ir vērsts jau pret vienu bērnu. Ja citi bērni to redz.. un, ja tas pedagogs nemeklē palīdzību, un šī audzinātāj izlikās, ka nekas nav noticis un viss ir kārtībā," saka Anete, cerot, ka viņas jaunākā atvase, kura apmeklē šo pašu bērnudārzu, nepiedzīvos neko tādu, ko nācās izciest brālim.