Leiši pret zirgagalvām, čangaļi pret čiuļiem. Kaimiņu joki par mums un vienam par otru

"Apzīmējumi ne vienmēr ir aizskaroši vai apvainojoši, tie izriet no izskata atšķirībām vai biežāk valodas īpatnībām," portālam "Delfi" saka LU Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore, folkloriste Janīna Kursīte. "Piemēram, poļu valodnieki izpētījuši, ka pierobežas poļi — līdz Otrajam Pasaules karam Latvijai bija robeža ar Poliju — latviešus saukuši par "labusiem". Tas no latviešu bieži lietotā "labi, labi". Es teiktu, ka tas ir ļoti labs apzīmējums. Mums valodā "labi" ļoti bieži tiek izmantots kā apstiprinājums, esmu dzirdējusi arī cittautiešus savā runā iemetot latvisko "labi". Tas mums tāds spēcīgs vārds."

"Rietumbaltkrievijas pierobežas iedzīvotājus pēc PSRS okupācijas 1939. gadā izsūtīja un tikai Hruščova laikā viņi varēja atgriezties dzimtajā vietā. Ekspedīcijā ar viņu pēctečiem varējām runāt par ticējumiem, tautas medicīnu, par ikdienas lietām, bet viņiem bija "tabu" uz to, kā saukuši latviešus, krievus un citus. Pierobežā identitātes mainījās pat vienas paaudzes laikā — mainījās valstis, varas, varas pārstāvji, un iedzīvotājiem tika izkopta īpašas piesardzības valoda. Es pieļauju, ka mājās viņi varu — gan iepriekšējo, gan tagadējo — kritizēja, ja ne pēdējiem, tad priekšpēdējiem vārdiem, bet uz ārpusi bija ļoti piesardzīga attieksme. Kā mums padomju laikā," viņa piebilst.

Laikam zināmākais kaimiņu raksturojums mums ir no Lietuvas, kurā latviešus mēdz dēvēt par "zirga galvām", un tam ir daudz un dažādu skaidrojumu gan vienā, gan otrā robežas pusē. Lietuvieši apgalvo, ka tāds kaimiņu apzīmējums nāk no mūsu apdzīvotā Rīgas līča formas, kas atgādina zirga galvu. Vēl viena versija ir tāda, ka latvieši pie ratiem stiprinājuši amuletus zirga galvu formā, kā arī senajās hronikās minētā zīlēšana ar zirgu — slaveno Artura Baumaņa gleznu "Likteņa zirgs" par šo tēmu var apskatīt Mākslas muzejā.

Latviešu pētniekiem savukārt ir pavisam citādi novērojumi un secinājumi par to, kāpēc mēs esam "zirga galvas".