Pirmklasnieki: pirmie un otrie bērni, dvīņi, parastā un speciālā skola

Jūlijas Krutovas dēls Aleksandrs pirmo skolas dienu jau nosvinēja pirms 1. septembra – Ādažu Brīvajā Valdorfskolā tā rīkota augusta pēdējā sestdienā. "Pirmā skolas diena notika sestdienā, tas man kā vecākam deva iespēju justies brīvi no darba dienas plāniem un darbiem. Ļāva nesteidzīgi izbaudīt pirmo skolas dienu," priecājas mamma. No skolas puses bijis daudz informācijas par to kur, kā un kādā secībā notiks pirmā skolas diena. Tas ļāva zināt notikumu gaitu un saprast kā rīkoties.

Arī par pašām mācībām mamma ar Aleksandru sāka gatavoties jau iepriekš: "Mums palīdzēja arī skola. Vecākiem tika rīkotas tikšanās skolā ar skolotājiem. Mēs, visi vecāki, sanācām skolas zālē un klausījāmies par vietu, kur izvēlējāmies vest savus bērnus. Šīs tikšanās reizes ļāva iepazīt skolas telpas, ieraudzīt skolotājus, sadzirdēt skolotāju redzējumu par mācīšanās procesu. Aleksandrs gaidīja skolu. Arī bērniem tika rīkotas tikšanās. Tad, kad vecāki klausījās skolotājos, bērniem notika savas aktivitātes. Aleksandrs iepazinās ar jauniem bērniem un topošajiem klases biedriem. Tāpat iepazina skolotājas un skolas telpas.

Jūlija vērtē, ka gan viņas, gan bērna iejušanās un pietuvošanās skolai un pirmajai skolas dienai bija pakāpeniska un tagad, atbraucot uz skolu, jau bija sajūta, ka viss ir pazīstams: "Es zinu dienas plānu. Vairāk bija saviļņojums par to, ka Aleksandrs ir izaudzis un viņam priekšā jauns un ļoti svarīgs dzīves posms. Un pāri visam prieks un uzticēšanās sajūta. "Pirmā skolas dienas. Tā bija patiesi īpaša un skaista."

Armanda Oročko meita Evelīna pirmo skolas dienu Rīgas 64. vidusskolā iesāks spilgti – jau ar dzejoļa skaitīšanu pie mikrofona svinīgajā pasākumā! "29. augustā, iepazīšanās dienā, klases audzinātāja jautāja, kurš varētu skaitīt dzejoli 1. septembrī, un Evelīna uzreiz pieteicās. Tagad pajautāju viņai, kā viņa jūtas, gaidot 1. septembri, un viņa teica, ka esot ļoti satraukusies, jo viņai tika tas gods skaitīt pantiņu pie mikrofona un tur būs ļoti daudz cilvēku," stāsta tētis.

Viņš neslēpj, ka no vecāku puses pēc nesenās sapulces liekas, ka viss ir padarīts sarežģītāks nekā agrākos laikos: "Tagad ir e-klases, pagarinātās dienas grupas, īpaša informēšana par katru lietu gan e-klasē, gan skolotājiem... gan-gan-gan... pagaidām, kamēr ar visu apradīsim, šķiet, viegli nebūs."

Ir vecāki, kas uztraucas par bērnu lasīšanas prasmēm. Armands teic, ka jau 29. augustā, iepazīšanās dienā, lasīšanas prasmes pārbaudītas, un meita teikusi – skolotāja novērtējusi, ka viņa labi lasa.

Kā ģimene plāno praktisko "skolas apmeklēšanas menedžmentu"? "Skola atrodas blakus mājai,
būs pagarinātā grupa, būs jācenšas iekļauties astoņu stundu darbalaikā, lai paspētu līdz pieciem meitu izņemt no mācību iestādes. Bērnudārza darba laiks bija no pulksten 7 līdz 19, skolai – no pulksten 8 līdz 17 – nedaudz īsāks. Bet otrajā gadā, domāju, meita jau pati varēs kājām doties mājās," plāno tētis.

Zīles Dāvidsones ģimenē šogad otrais bērns kļūst par skolnieku. Jaunākais bērns, dēls Dāvis, ies citā skolā nekā lielā māsa Mare: "Šoreiz par bērnu ir mierīgāka sajūta nekā par meitu, jo puikam ir citāds raksturs un temperaments – domāju, viņš labāk iejutīsies tāda veida skolā – valsts skolā, kur ir liela klase ar visu to, kas saistās ar to." Zīles vecākā meita mācās privātskolā – Liepājas katoļu pamatskolā, kur ir mazākas klases – ar 15 līdz 17 bērniem. "Meita ir diezgan jutīga un mākslinieciska, mazliet ar mācīšanās grūtībām – gribējās viņai mierīgāku gaisotni," skaidro mamma.

Skolu dēlam – Liepājas Centra pamatskolu – vairāk izvēlējies vīrs, jo viņš ir dzimis liepājnieks (ģimene pēdējos gados pārcēlās no Rīgas uz Liepāju) un viņam ir bērnības pieredze, mācoties pamatskolā un ģimnāzijā Liepājā. "Tāpat klasē ir draugu bērni – krietna daļa vecāku jau zināmi. Dēlam arī klasē ir draugs no bērnudārza un no pagalma – ir zināmi draudziņi. Meita savukārt savā klasē nepazina nevienu. Turklāt divu minūšu attālumā dzīvo bērnu vecvecāki," min Zīle.

Pirmais iespaids par skolotājiem esot jauks un ir droša sajūta, ka viss būs labi, cik nu var būt labi tad, kad jāpierod pie jaunas dienas kārtības.

Dāvis vēl tā īsti nelasot, bet par to mamma neuztraucas – jo bērni jau pamazām lasīšanas līmeņus "pievilks". Patiesībā vairāk satrauc tieši praktiskā dzīves plānošana: "Uztrauc, kā plānosim manu un vīra darbu, bērnu pēcskolas laiku. Būs gan pagarinātā dienas grupa līdz pulksten pieciem. Ļoti ceru, ka nebūs tādi ierobežojumi uz to, kā bija agrāk – kad vienu pagarināto grupu slēdza," aizdomājas mamma.

Velga Polinska ir pirmklasnieka Madara mamma. Puisim ir Dauna sindroms un sākumā ģimene apsvēra iespējas meklēt vispārizglītojošo skolu, kas viņu uzņemtu: "Taču, izsverot visus par un pret, izlēmām, ka pašreizējā izglītības sistēmā drošāk tomēr ir speciālā skola. Par šo lēmumu tomēr aizvien mazliet bēdājos, jo ļoti vēlētos, lai mums ir mazliet vairāk kārtības izglītībā. Zinu, ka ir vairāki labās prakses piemēri, taču mūsu dzīvesvietai tuvākās skolas nav starp tām. Es aprunājos ar tās skolas direktori, kurā jau iet viens mans bērns. Sapratu, ka skolai nav resursu pārstrādāt savu sistēmu, lai uzņemtu manu bērnu. Aprunājos ar vienu privātskolu, kas būtu gatava mēģināt uzņemt manu bērnu, taču sapratu, ka finansiāli nevarēšu atļauties."

Skolas meklēšanu caurvijušas lielas bažas un bailes. "Ļoti daudz skolās nebiju, vairāk runājos ar vecākiem, uzklausīju pieredzi. Nu esam tajā speciālajā skolā (tagad – attīstības centrā), kuru uzskatām par labāko. Tagad ir nelielas bažas, ka varētu būt atkritiens ieguldītajā darbā, bet es pieļauju, ka tās ir tikai manas bažas. Cerīgi izskatās iespēja kopīgi ar skolotāju veidot individuālās attīstības plānu (klasē ir četri bērni), tas gan pēc rudens brīvlaika, jo sākumā "jāapbružājas". Bet bažas rodas, piemēram, no kopīgās tikšanās laikā izteiktais, ka bērni ar šo kodu mācās pamatā pašapkalpošanās prasmes... Taču mēs jau esam samācījušies burtus, mācāmies lasīt zilbes, man gribas, lai to turpinātu! Bet man tādas bailes jau bija pirms tam, pieķeros šādiem teikumiem jau uz iepriekšēju baiļu pamata. Vienkārši ir vairāk nezināmā, jo vispārizglītojošā skolā esmu mācījusies pati, tur apmēram saprotu, kas sagaida.

Tikpat ļoti bail bija, kad laidu viņu dārziņā, bet viss beidzās labi!" sevi it kā iedrošina mamma.

Madara Miezīte ir mamma četriem bērniem, no kuriem vidējās meitenes, Alma un Marija, ir dvīnes. Un šogad – pirmklasnieces, kuras izturējušas konkursu Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Lai finansiāli skolā palaist divas pirmklasnieces skolā, ģimene piegājusi radoši: "Kārtīgi apskatījāmies, kas ir mājās, izrādījās, ka vasaras sandales ir labā kvalitātē, tāpat jaunas kediņas nebija jāpērk. Internetā "Andelemandele.lv" atradu labu firmu somas, kuras biju noskatījusi – ar 80 un 90 procentu atlaidēm, gandrīz jaunas, jo pēdējos divos "kovida" gados tās nebija iespējams nonēsāt."

Savukārt emocionāli, palaižot skolā dvīņus, tas neatšķiras no sajūtām, palīdzot uzsākt skolas gaitas vienam bērnam: "Jebkurai mammai, vienalga, vai ir pirmais vai otrais bērns, pa vienam vai diviem, ir saldsērīgi, jo redzi, ka bērns ir izaudzis, sācies nākamais dzīves posms, priekšā ir jauna pasaule. Protams, ir raizes, kā ies un kā tiksim ar visu galā. Tā kā skolā iet jau vecākais bērns, Timotejs, mēs zinām, ka mūzikas vidusskola prasa lielu vecāku iesaistīšanos – gan vadājot bērnus uz papildus muzikālajām nodarbībām, gan palīdzot mājās, pieskatot, lai bērni tiešām savu instrumentu spēlē. Alma apgūs flautas, Marija – klarnetes spēli. Mums ir pārliecība, ka ar visu tiksim galā un būs forši. Esam gatavi visam, kas nāks priekšā!"