Vecajo pasakas – vēstījumi par dzīves otrās puses uzdevumiem jeb kā pāraugt savu ego

Kā viens no izaicinājumiem dzīves nogalē pasakās tiek aprakstīta arī transcendence jeb sastapšanās ar augstāku spēku, kura klātbūtnes izjūta ļauj rast izpratni un pateicību par dzīves laikā piedzīvoto un sasniegt iekšēju piepildījumu un mieru. Par to vairāk šajā rakstā, ko veidojuši lasīšanas veicināšanas projektu "Bibliotēka" organizatori.

Ir kāda brāļu Grimmu pasaka – "The Aged Mother" ("Vecā māte) – kurā aprakstīta transcendences tēma. Tās galvenā varone ir gados veca sieviete, kura izjūt rūgtumu par savu dzīvi – viņa ir zaudējusi divus dēlus, kad tie vēl bijuši bērni. Viņa nolādē Dievu savās ciešanās. Pēcāk sieviete aizmieg, pamostas un dodas uz baznīcu, kur pie altāra redz vīziju – divus jaunus vīriešus, no kuriem viens karājas karātavās, bet otrs ir ubags, turklāt ne pie pilna prāta. Pie sievietes pienāk mistisks tēls, kurš paskaidro, ka vīzija parāda, kādi būtu kļuvuši viņas dēli, ja Dievs viņus nebūtu paņēmis debesīs kā nevainīgus bērnus. Vecā sieviete gūst atklāsmi – viņa saprot, ka viņas sērām ir bijusi dievišķa nozīme. Viņa spēj pārvarēt savu rūgtumu, atzīt augstāka spēka gudrību un atgriežas mājās, piepildīta ar pateicību, pazemību un izpratni. Trīs dienas vēlāk viņa mierīgi mirst mierā.

Šis sižets skaidri ilustrē transcendences tēmu vecajo pasakās. Pasakas sākumā galvenajai varonei ir egocentrisks skatījums uz dzīvi: kā lielākā daļa cilvēku, viņa redz pasauli no savas personīgās perspektīvas. Savu dēlu nāvi viņa uztver kā lielu zaudējumu, un iedomājas, ka viņi būtu dzīvojuši mierīgi un rūpējušies par viņu vecumdienās. Tomēr maģiskās vīzijas laikā viņai atklājas augstāka plāna mērķis. Redzot dievišķo perspektīvu, kurā viņas personīgās bēdas ir tikai viena neliela daļa no visaptverošā veseluma, sieviete spēj pārvarēt savu egocentrisko perspektīvu un nomaina savu šauro skatījumu uz plašāku kontekstu. Nozīme šajā pasakā ir arī sievietes miršanas faktam – miršanas brīdī viņa vairs nav dzīves nomocīta un rūgtumu pārņemta. Viņa ir pieņēmusi dievišķās sfēras kārtību, un tas ir iedevis viņai sirdsmieru.

Cita pasaka – "The Mortal Lord" – vēsta par karali, kurš kopā ar saviem padotajiem devies izjādē, pārlūkot savus īpašumus. Stāvot kalna galā, karalis žēlojas par to, ka viņam reiz jāmirst un jāatstāj visas bagātības kādam citam. Padotie viņam piebalso – izņemot vienu, kurš sāk smieties. Kad karalis viņam jautā smieklu iemeslu, smējējs atbild, norādot uz pagātni. Viņš aicina iedomāties situāciju, kad visi diženie pagātnes karaļi joprojām ir dzīvi, un apgalvo, ka karalis pats to priekšā izskatītos kā ierēdnis. Karalis, uztverot šo perspektīvu, smejas par savu muļķību un vēlmi pēc nemirstības.

Arī šī pasaka atspoguļo cilvēka spēju dzīves otrajā pusē ieraudzīt pasaulē notiekošos procesus no plašākas perspektīvas un spēju pieņemt lietu kārtību. Sevis un sava ego pāraugšanu – transcendenci. Pasaka vēsta arī par cilvēka spēju rūpēties par citiem – jo īpaši par nākamajām paaudzēm. Arī spēja patiesi rūpēties par pēcnācējiem pasakās tiek minēta kā viens no dzīves otrās puses uzdevumiem. Vācu-amerikāņu attīstības psihologs un psihoanalītiķis Ēriks Ēriksons norāda – ja cilvēks dzīves otrajā pusē nesasniedz šo turpināšanās un rūpju par nākamību apziņu, viņa tālākā emocionālā attīstība ir sarežģīta. Cilvēks, kurš nespēj pāraugt savu egocentrisko perspektīvu, kļūst ieslodzīts savās vēlmēs, ambīcijās un skumjās, nespējot saskatīt piederību laika ritējumam.

Interesanti, ka pāraugšana no personīga dzīves redzējuma uz plašāka konteksta redzēšanu un iekļaušanos tajā, ir aprakstīta ne vien vecajo pasakās, bet arī garīgajās mācībās. Uz to norāda, piemēram, ķīniešu filozofs, konfūcisma pamatlicējs Konfūcijs.

Konfūcija redzējumā cilvēkam līdz 30 gadiem ir jāpilda viņa laicīgie mērķi – šī perioda uzdevumi ir saistīti ar ģimenes dibināšanu un sociālo pienākumu pildīšanu.

Ap 40 gadu vecumu cilvēks ir nostiprinājis pārliecību par sevi, savu virzību un savu centienu vērtību. Pusaudžu perioda apjukums jau sen kā ir pagājis. Tāpat pagājušas ir šaubas, kas parasti nomoka jaunus vīriešus un sievietes ģimenes dibināšanas un karjeras veidošanas sākumā.

Ap 50 gadu vecumu cilvēkā notiek pārmaiņas: cilvēks pievēršas "debesu solījumiem" (biddings of Heaven), kas stāv pāri privātajām un materiālajām rūpēm. Viņā padziļinās izpratne par garīgās dimensijas klātbūtni dzīvē.

Līdz 60 gadu vecumam cilvēks pieņem augstāka spēka perspektīvu. Viņa egocentrisko dzīves redzējumu pilnībā nomaina paļaušanās uz dievišķā plāna nodoma esamību.

Visbeidzot, ap 70 gadiem cilvēks kļūst vienots ar dievišķajiem likumiem, vēloties vien to, ko vēlas debesis – ir zudusi robežšķirtne starp privātajām ambīcijām un augstākā spēka gribu.

Rezumējot – gan pasakas, gan garīgās tradīcijas norāda uz vienu un to pašu. Dzīves otrajā pusē cilvēka uzdevums ir vairot garīgo izpratni un tuvināties augstāka spēka mistērijai un noslēpumiem. Tomēr mūsu kultūrā īstenot šo mācību ir visai sarežģīti, jo mūsu laika cilvēku vairāk iedvesmo tehnoloģija, nekā teoloģija un garīgās mācības. Pagātnes zināšanas ir bagātas un dziļas, un lielākā daļa cilvēku zina par garīgā ceļa un dimensijas esamību. Tomēr tās integrēšanā ikdienas dzīvē rada grūtības.

Tomēr izaicinājums nav ne nepārvarams, ne pat jauns. Katram laikmetam ir jāpārinterpretē pagātnes tradīcijas, lai tās atbilstu mainīgajai realitātei. Ar mūsu laikmeta cilvēks vēlas to pašu – dzīves otrās puses garīgo mācību formulējumu mūsdienu laicīgajai sabiedrībai saprotamos terminos. Vecajo pasakas sniedz būtisku palīdzību šajā procesā, jo tās atspoguļo cilvēka garīgo attīstību psiholoģiski uztveramā izteiksmē, kas ir patīkamāka mūsdienu domāšanai.

Dzīves otrā puse, loģiski, liek pārdomāt nāves tuvošanās tematiku. Tas attiecīgi cilvēku rosina stāties pretī cilvēka dzīves maznozīmīgumam un kopējā konteksta fona. Neatkarīgi no tā, cik ievērojams un sasniegumiem bagāts cilvēks ir bijis dzīves laikā, nāve pret visiem izturas vienādi.

Vecajo pasakas māca pieņemt nāvi kā daļu no dabiska cikla. Augstākas un visu iekļaujošas apziņas sasniegšana dzīves otrajā pusē, kas aprakstīta pasakās, māca mums saprast šo mierīgo pieņemšanu. Tās māca, ka nāve ir problēma tikai tiem, kuri turas pie sava ego un savu dzīvi vērtē augstāk par lielāku kopumu. Savukārt tiem, kuri uzskata sevi par daļu no lielāka procesa, personīgā nāve ir vienkārši fakts. Tātad vecajo pasakas parāda vēlamo attieksmi pret nāvi – bez melodrāmas vai varoņdarbiem.

Būtiski atzīmēt, ka vecajo pasakas nesaka priekšā, kādi morāles vai garīgie principi cilvēkam jāievēro, vai kā rīkoties konkrētās situācijās. Pasakas tikai iezīmē pamatuzdevumu, kas pēc savas būtības ir ļoti sarežģīts uzdevums – atteikties no ego, lai aptvertu pārpasaulīgo perspektīvu.

Turklāt šīs pasakas nav statistikas. Tās parāda nevis to, kas parasti notiek, bet gan to, kas varētu notikt. Tās kalpo kā cilvēces augstāko centienu vēstneši, kas mums atgādina par mūsu cēlāko potenciālu.

Pastāv būtiska atšķirība starp vecajo un jauniešu pasakām. Jauniešu pasakās varonis vai varone piedzīvo smagus pārbaudījumus un atrod patiesu mīlestību vai iegūst kādu citu pasakainu dārgumu un dzīvo laimīgi līdz mūža galam. Jaunības sāga griežas ap varonību. Taču dzīve nebeidzas ne ar jaunības triumfu, ne ar "laimīgu mūžu", un par to vēsta vecajo pasakas. Tās parāda, kas mūs sagaida. Ja jaunības stāstos dominē varonība, vecajo pasakas izgaismo transcendences tematika. Tomēr transcendencei ir dažādas kultūrai piemērotas formas. Arī tas nav galīgais stāvoklis: tas drīzāk ir ceļš, uz kuru mūs aicina vecajo stāsti. Pārpasaulīgs ceļojums pretī sev, sabiedrībai un Dievam.

Avots:
Allan B. Chinen, A. B. (1986). Elder tales revisited: forms of transcendence in later life. The Journal of Transpersonal Psychology, 18(2), 171-192.

Šeit atradīsi plašāku informāciju par projektu. Ar tā vadošo komandu atļauju publicējam šo rakstu, bet turpmāk varēsi iepazīties ar vēl citiem, kuros analizētas gan konkrētas pasakas, gan vispārēji norādīts, cik lielu devumu var sniegt lasītprieks.