Anitra Tooma ir vides žurnāliste, viņa gadiem ilgi stāstījusi par to, kā dzīvot dabai draudzīgāk un saudzīgāk, ar savu zaļo dzīvesveidu pati būdama dzīvs piemērs tam, kā iespējams dzīvot saskaņā ar saviem principiem un dabu. Šobrīd Anitra strādā pašvaldības uzņēmumā "Rīgas meži", viņa ir izglītojošo projektu vadītāja, māca Zaļajā klasē lieliem un maziem par mežiem, parkiem un koku sugām un turpina dzīvot zaļi – visās nozīmēs!
"Man nekad dzīvē nav bijis daudz naudas," saka Anitra. "Bet man ir milzīga trauksme, ja kontā nav naudas. Man agrāk bija tāda vēlme: kaut man kontā būtu 100 lati! Kad ir mazi bērni un nav darba, tas ir baigais sasniegums. Dažreiz es paņēmu sīkus kredītus un sapratu, cik ļoti man nepatīk ņemt kredītus un pārmaksāt, un uztraukties, vai man būs darbs un vai es līdz galam "davilkšu". Un tad es nolēmu, ka tam, ko vēlos, man jāsakrāj pašai."
Man nevajag ne zeltu, ne briljantus
Kas bija pirmais, kam sakrāji?
Sākumā es sāku krāt vecumdienām. Bet tad krievi pirmo reizi iegāja Ukrainā 2014. gadā, un es šausmīgi pārbijos. Domāju, krāju, krāju, bet krievi ienāks arī Latvijā, un ko tad? Sāku domāt, ko gribu par sakrāto naudu nopirkt. Kur dzīvot man bija, nolēmu: man vajag jaunu mašīnu. Esmu žurnāliste, man visur jābrauc, negribu salūzt meža vidū – kas mani glābs. Vīrieši gan man teica: priekš kam tev jauna mašīna, kā izbrauc no salona, tā zaudē vērtību... Bet es zināju: man nevajag ne zeltu, ne briljantus, es gribu sev jaunu mašīnu, kuru neviens nav lauzis. Es to nopirku, un tas ir mans mīļais zilenītis jau daudzus gadus. Joprojām ar to mašīnu braucu, nekas tai nav lūzis, un tā patērē 4,5 litrus dīzeļdegvielas uz 100 kilometriem.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
