Taču Bolderājas puika nemaz nesapņoja par ārsta profesiju. Vēlējās būt mežzinis. Medicīnā Rozītis nonāca, lai iespītētu padomju režīmam.
Jauno ārstu nebaidīja ne ilgās un neskaitāmās maiņas, ne sarežģītie apdegumu gadījumi, kuri citu ārstu gluži vienkārši būtu salauzuši. Var tikai iedomāties, ko jūt ārsti, kad uz operācijas zāli tiek atvests zīdainis ar smagiem apdegumiem.
Viņš bija pamatīgs cilvēks. Ja kaut ko darīja, tad pamatīgi – nešaudījās apkārt un nezaudēja ātri interesi. Nebija arī tā, ka viņš meklēja finansiāli izdevīgāku darbavietu, kā darīja daudzi, kad deviņdesmitajos gados aizgāja strādāt uz privātām klīnikām labākas peļņas nolūkos. Tas nebija stāsts par viņu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
