Divi ar pusi. Ja neizdomātu, ka vajag svētkos kaut ko spridzināt, būtu visi pieci

Nezinu, tā ir arī ikdienā vai īpaši svētku dienās, taču dežūrējošajiem ārstiem bija darba pilnas rokas gan burtiskā, gan pārnestā ziņā. Dienās, ko pavadīju slimnīcā, par maniem "istabiņas biedriem" kļuva vairāki spilgti tēli, no kuriem savā galvā aizvien mēdzu atgriezties pie diviem.

Pirmo atceros uz nedaudz traģikomiskas nots, kas atmiņā iespiedusies kā spilgta redzes glezna, kādu ceru otrreiz nepiedzīvot. Tas bija no ļoti nelabvēlīgas vides nācis alkoholiķis, kurš iedzeršanas gaitā bija atteicies iet uz "nočņiku" pēc nākošās pudeles. Tāpēc draugi bija lēmuši niķīgo kungu pamācīt un ar gaļas cirvīti sadragāt roku, kas savukārt kļuva par iemeslu, kāpēc dzīve mūs bija savedusi blakus gultās.

Vīrietis labprāt ar mani dalījās sava stāsta detaļās, taču ar dakteriem tik draudzīgs nebija. Ārstu centienus palīdzēt viņš sabotējot pat fekālā līmenī, acīmredzami cenšoties pielietot skunksa stratēģiju un smirdēt tā, ka neviens negrib nākt tuvumā. Atceros žēlumu, ar kādu vēros gan uz dakteriem, gan aizvērto logu. Lai arī personīgi nebiju ķīmiskā uzbrukuma mērķis, es biju tiešā tā radiācijas ietekmē. Līdzīgi kā amerikāņu filmās Vjetnamas veterāniem kara ainas, šī nakts pie manis šad tad atriežas atmiņas uzplaiksnījumu formā visnegaidītākajos brīžos.

Lai arī šmucētājs-terorists noteikti manā atmiņu kartotēkā ir iestūmis savu mapīti, kādam jaunietim no Kurzemes tajā ir rezervēts vesels plaukts. Diemžēl ne amizantā formātā. Bija pienākusi nakts, tā pa īstam pagulēt nebija iespējams.