Pieminēt, neteikt bērniem, meklēt jaunu? Kā sadzīvot ar mājdzīvnieka nāvi

Dienu, kad mājās un sirdīs ienāk jauna dzīvībiņa, mēs savā starpā pārrunāsim un atminēsimies ilgi jo ilgi. Tomēr neizbēgami sekos vēl viena diena, kura atmiņā iespiedīsies mūžīgi, taču tā krasi atšķirsies. Tā ir diena, kad mīlulis pametīs gan mūsu mājas, gan šo pasauli. Prieku sirdī nomainīs skumjas un sāpes par zaudējumu, kas var atstāt neglītu rētu. Kā dziedēt savas rētas un, ja iespējams, aiztaupīt ciešanas mājdzīvniekam?

Vai mājdzīvnieks var būt tikpat mīļš kā cilvēks?

Lai atbildētu uz jautājumu par rētu sadziedēšanu, jāsāk no pašiem pamatiem – kāda vispār ir mājdzīvnieka loma cilvēka dzīvē? Kā vēstīts "Campus," zinātniskos pētījumos ir atrodams pamatojums tam, ka mūsu emocionālā saikne ar dzīvnieku var būt līdzvērtīga saiknei ar citiem cilvēkiem. Līdzīgi kā ar cilvēkiem, arī attiecības ar mājdzīvniekiem mēs meklējam komfortu un kompāniju, kad esam nomākti vai izjūtam stresu. Kopā ar viņiem izjūtam prieku un ilgojamies, kad esam šķirti. Pētnieki arī noskaidrojuši, ka mēs ļoti pārdzīvojam mājdzīvnieku nāvi. "Šis pārdzīvojums ir neaprakstāms, tāpēc, ka dzīvnieks ar laiku kļūst par ģimenes locekli un vienam otram tas sunītis vai kaķītis ir tuvāks par dēlu," skaidro veterinārārsts Jānis Beinerts. Viņš piebilst: "Mēs redzam pieaugušus vīriešus, kuri raud tā, ka straumēm asaras tek."

Šeit rodas nākamais jautājums – vai mājdzīvnieka nāvi var pielīdzināt cilvēka zaudējumam? Kā vēstīts, dažos aspektos šie pārdzīvojumi ir unikāla pieredze, kādu neizjūtam cilvēka nāves gadījumā. To apliecina arī Beinerts, atklājot, ka praksē ir novērojis situācijas, kurās cilvēki par mājdzīvnieka nāvi pārdzīvo pat vēl vairāk nekā par cilvēka nāvi. Turpretī psihoterapeite Maija Kārkliņa norāda, ka mājdzīvnieka nāvi nevarētu pielīdzināt cilvēka nāvei. "Protams, ka visi pārdzīvo un kaut kāds sērošanas process var būt par to mājdzīvnieku," viņa piebilst.