Pēdējo dienu aktuālākais un satraucošākais temats Latvijā ir plūdi Jēkabpilī. Kamēr atbildīgie dienesti pilda savu darbu notikuma vietās, ir cilvēki, kas plūdu skartās teritorijas pārvērtuši tūrisma objektos, tādējādi apgrūtinot darbu un kavējot iespēju palīdzēt. Jēkabpils mērs Raivis Ragainis intervijā LTV šo cilvēkus nosaucis par "plūdu tūristiem" un lūdzis nedoties vērot notiekošo. Kādēļ cilvēki riskē ar savu un arī citu dzīvībām, skaidro klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa.
Eksperte teic: "Varbūt, no pirmā acu skatiena, šķiet – tā ir tāda vieglprātība, kas raksturīga retajam. Taču, nē. Mūs visus instinktīvi pievelk negadījumu un katastrofu vietas. Ja esat kādreiz braukuši garām auto avārijai, tad, visticamāk, zināt, cik grūti ir neskatīties uz notikuma vietu. Kādēļ tā? Iespējams, evolucionārās psiholoģijas atziņas var palīdzēt saprast – mūsu smadzenes tādā veidā mēģina ātri mācīties, izmantojot svešu pieredzi. Mēs paši esam drošībā, bet skati ir šausminoši, tie liek aktivizēties izdzīvošanas instinktiem un uzdot sev jautājumus par tikšanas galā stratēģijām: "Kā es reaģētu? Ko es darītu? Kas būtu pēc tam?".
Turklāt katastrofu vērošana liek mums saskarties ar mūsu lielākām bailēm – nāves bailēm. Jautājumi par nāvi mūs šausmina un fascinē vienlaicīgi, kaut kāda ziņā mēs varam skatīties uz notikumu kā nohipnotizēti, it kā gaidot, ka tūlīt, tūlīt mēs atminēsim lielākos dzīves noslēpumus. Priekškars pavērsies un mēs ieraudzīsim, kas ir aiz tā."
Otra lieta, kas aktivizējas, bez eksistenciāliem jautājumiem, ir empātija, teic Ābeltiņa. "Mēs, redzot citu nelaimes, jūtam līdzi. Tas var sekmēt līdzjūtības uzvedību – vēlmi palīdzēt, atbalstīt, iesaistīties risināšanā.
Šīs abas lietas liek mums skatīties tur, kur notiek nelaime. Un mēs varam tās izmantot sev un cietiem par labu. Ir svarīgi domāt par eksistenciālām lietām un neizvairīties no biedējošiem jautājumiem, jo tie var likt mums mācīties jaunas lietas, novērtēt esošos labumus un pārskatīt savus drošības plānus. Turklāt, aktīvi iesaistoties, mēs neizjūtam t.s. empātijas nogurumu, kas var rasties, pasīvi vērojot notikumus. Mēs palīdzam citiem un palīdzam arī sev."
Bet kas vēl var mums likt speciāli braukt uz negadījuma vietu un, piemēram, filmēt to? "Iespējams, tas, ka esam sociālas būtnes, kas ir izsalkušas pēc pozitīvā novērtējuma. Visvienkāršāk mūsdienās to iegūt sociālos tīklos – sirsniņas, īkšķīši, skatījumu skaits. Un, jā, mūsu uzmanība ātrāk piesaistās negatīvām ziņām (tā pati instinktīvā izdzīvošanas lieta), līdz ar to, ieliekot plūdu video, iespējams, ceram uz lielu auditorijas iesaisti. Vai cilvēks var riskēt ar dzīvību, iespaidīga video sociālos tīklos dēļ? Jā. Jo mēs neesam pārāk racionālas būtnes."
Klīniskā psiholoģe norāda, ka palīdzēt var apzināta pieslēgšanās realitātei, neapdraudot citus. "Varbūt, ka mēs varam izdomāt citu veidu, kā saņemt kāroto uzmanību, kas būs drošāks un varbūt pat lietderīgāks? Varbūt varam izveidot video par situāciju un izmantot jau esošos ziņu dienestu video? Varbūt varam palīdzēt dzīvnieku patversmei izmitināt suņus un kaķus, kuru mājas ir applūdušas?
Jāatceras, ka cilvēki padodas bara instinktam un smadzenes var aplami secināt bīstamas lietas, vērojot citu uzvedību. "Ja daudzi staigā gar upi, tad varbūt nemaz nav tik bīstami?" "Varbūt nemaz nav jāpamet mājas?" Tie ir nepareizi secinājumi, un tie var novest līdz nelaimei. Tā nereti gadās, kad autovadītāji cenšas braukt caur plūdiem. Mēs visi esam redzējuši kadrus no ziņu raidījumiem un, iespējams, esam brīnījušies, kādēļ cilvēki brauc, ja tur ir redzams, ka noslīkušas daudzas automašīnas? Ja šiem šoferīšiem jautā, tad visbiežāk atbilde ir, ka "visi brauca un es braucu, un cerēju, ka būs labi. Nevar būt, ka pārējie kļūdās." Var. It īpaši nestandarta situācijās."
Noslēgumā psiholoģe aicina "ieslēgt uz maksimumu savu apzinātību un cilvēcīgumu".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
