Ar putekļiem matos un gruvešiem ķerrā... Lauku ārsta provinces romantika  (2)

Rītu iesāku, ar ikdienišķu roku veiklību, skaļiem buramvārdiem pabarojot ar pašas nestajiem 15 kilogramiem smagajiem granulu maisiem veco un izsalkušo apkures katlu. Katra aizdegšanās ir kā brīnums, kas beigu beigās ļauj pilnvērtīgi nodrošināt normatīvā noteikto temperatūru telpā, lai varētu apskatīt zīdaiņus klātienē. Cerams, ka buramvārdu vēl kādam laikam pietiks. Ak, jā – buramvārdi kļūst skaļāki, jo no 2,50 eiro granulu maiss ir cenā kāpis uz 7,90 eiro.

Tad jau sākas ikdienišķais darbs, kuram esmu mācījusies un gatavojusies kopā 11 gadus. Kā jau augsti kvalificēts profesionālis, beidzot varu nodarboties ar tiešajiem darba pienākumiem – pieņemšu pacientus, mērīšu asinsspiedienu, temperatūru, veikšu ausu skalošanu, taisīšu urīna analīzes, veikšu injekcijas, likšu sistēmas, pieņemšu jaundzimušos (svēršu, mērīšu, veikšu vakcināciju atbilstoši vakcinācijas kalendāram, mērīšu hemoglobīnu), rakstīšu atskaites, veikšu dažādu vakcinācijas faktu ievadīšanu e-veselībā, gatavošu VDĒAVK, izņemšu diegus pēc operācijām, veikšu pārsiešanas u.c. vēl neskaitāmas lietas, kas ietilpst ģimenes ārsta pienākumos. Tādus sīkumus kā telefona zvanus, pieraksta veidošanu, atkārtotu recepšu izrakstīšanu, kā arī birokrātisko atskaišu nodošanu NVD un SPKC veikšu pa starpai.

Vai esmu centusies izveidot labu komandu? Jā, protams, vairākkārt. Uz sludinājumu rudenī
atsaucās divi potenciālie darbinieki. Viens no tiem bija autobusa mazgātājs, kurš apgalvoja, ka ātri mācoties un būšot labs palīgs. Otrs, ieraugot telefona numuru avīzē, vienkārši vēlējas parunāties par Dievu un tā esamību.

Atbilde bija – nē nu ja jums ļoti nepieciešams, tad es noskaidrošu, kur es mācos! Jāsaka, ka visas ir bijušas interesantas sarunas, taču mērķi nesasniedza.

Visu cieņu Rojai, maniem pacientiem, jūrai, mežiem, pludmalei, svaigajam gaisam un attīstītajai infrastruktūrai, taču pat ar krāsaino vasaras dzīvi, burāšanas priekiem un Maksimu Galkinu jāsaka, ka bez personāla viens šeit nav cīnītājs.

Pēc dažām spontānām idejām, kuras pāraugušas nebeidzamā fiziskā manis pašas, vīra, brāļa, vecāku un citu radinieku darba stundām, dažiem finanšu darījumiem bankās, divu privātu auto notirgošanas (viens no tiem nodots autokapsētā, jo nespēja vairs aizkļūt līdz pacientiem vietējā zvejnieku miestā) un milzīgas improvizācijas šī gada pavasarī vēršu durvis vaļā pacientiem arī Talsos.

Lielisks ieguvums Talsu mazpilsētai, taču Rojas ciematam zaudējums.

Vismaz jau tagad skaidri zinu, ka Talsos man viena priekšrocība noteikti būs – kādā skaistā pavasara dienā, saulei spīdot un matiem vējā plīvojot, varēšu ar kājām aiziet uz tuvējo slimnīcu un veselības centru pēc kārtējiem rentgena aprakstiem un citiem pacientu izmeklējuma, slēdzieniem netērējot līdzekļus auto degvielai un lietojumprogrammas abonēšanas maksai. Ilgu mūžu ZKRS Talsu filiālei, cerams, ka vēl kādu laiku neziņos par iespējamo bankrotu, kā tas noticis Daugavpilī.

Deviņu pakalnu pilsēta Talsi mani sauc ar cerību, ka šeit atradīšu labu komandu. Zinu – cilvēki saka, cerība muļķa mierinājums. Jāatzīst, ka valsts nostājas dēļ primārajā veselības aprūpē un esošajā veselības sistēmā kopumā – šoreiz tā arī esmu spiesta justies. Domāju, Talsos pavērsies lielākas iespējas atrast kādu ārsta palīgu, kurš pie pašreizējā atalgojuma un darba slodzes vēl nav izdedzis.

Interesanta ir mūsu valsts filozofija preventīvajā medicīnā. Tikai 2022. gadā pēc ilgām diskusijām uzsākām tā saucamo "meiteņu poti", atzīts, kas tā patiesībā ir, un esam veiksmīgi uzsākuši dzimumneitrālu vakcināciju. Citas valstis nešķiro dzimumu jau gadiem, tādējādi ietaupot milzu līdzekļus onkoloģisko pacientu aprūpē. Vai tiešām vēl joprojām dzīvojam ar moto – skopais maksā divreiz?

Dienas beigās pārbaudu sava auto degvielas rādītāju, odometra rādījumu un datumu kalendārā, lai pārliecinātos, vai nav nokavēta eļļas maiņa, riepu maiņa, vispārējā auto apkope.

Sēžot regulārajā auto apkopē, aizdomājos, vai mani kolēģi kardiologi, radiologi, infektologi un citi ārsti ir spiesti nodarboties ar šādā veida "blaknēm", lai vispār varētu pieņemt savus pacientus?

Nedaudz sausāka valoda, taču skaitļi diktē finanses, un tās diktē darbiniekus. Kopš 2019. gada, kad sāku strādāt Latvijā, šādi tādi inflācijas rādītāji ir pieauguši, t.i., kopējā patēriņu cenas inflācija ir teju 30%, energoresursu inflācija 59%, personiskā transporta līdzekļa ekspluatācijas inflācija 28%, prezidenta, ministru prezidenta un deputātu algu pieaugums izskanējis tik skaļi un bieži, ka negribas pat atkārtoties. Savukārt ārstiem no šī gada 1. aprīļa plānotais algas pieaugums paredzēts par 5,4%! Zīmīgs datums, gan jau arī tas tik tāds joks vien būs. Vienlaicīgi apzināti vai nē, bet "katliņā izvārījies" jautājums par papildu darbinieku ģimenes ārsta praksē, un politiskajos gaiteņos izskatīšanā vairs nav redzams. Vienkārša matemātika man saka, ka 50 papildu darbinieku nodarbināšanu ģimenes ārsta praksēs var nosegt ar vienu, kāda valstij piederoša un no valsts budžeta dotēta uzņēmuma vadītāja mēnešalgu, kas ir teju 70 000 eiro. Vai tiešām, paaugstinot algas valsts vīriem, mēs iegūsim veselīgu sabiedrību? Bet tad atkal aizdomājos – kādam kolēģim būs vairāk turīgu privāto pacientu.

Rakstot šo savas ikdienas stāstu, prātoju, cik studentu, rezidentu, topošo ģimenes ārstu šī mana dzīves pieredze sasniegs un liks aizdomāties. Iespējams, mainīs viņu domas uzsākt strādāt Rojā, Gulbenē, Līgatnē vai Alsungā. Varbūt mani jaunie kolēģi izvēlēsies citu specialitāti, izlems baudīt citas valsts darba pieredzi un turpinās attīstīt medicīnu un pilnveidot sevi ilgtermiņā zem sveša karoga. Tas, protams, būtu milzu zaudējums Latvijai. Tiem, kas šo lasa, vēlos teikt, ka šeit nerunāju tikai par savu labklājību, bet arī par kolēģu, topošo kolēģu un, svarīgākais, par pacientu profesionālu un kvalitatīvu primāro veselības aprūpi kopumā. Man rūp sava, kolēģu un pacientu labklājība.

Atļaušos domāt, ka jāveido iekrājumi, lai nerastos situācija, kā noticis kādam manam kolēģim, kurš aizsauli cienījamā vecuma dēļ sagaidījis savā darba vietā. Jāteic, kā ir, mantojumā atstājis sarūgtinātu pacientu, kuram nav laikus uzspējis atvērt darba nespējas lapu. Statistika ir skaudra, liela daļa manu kolēģu ir pirmspensijas un jau cienījamā pensijas vecumā.

Man patīk cilvēki un darbs Latvijas provincē. Negribu to mainīt pret lielpilsētas troksni, burzmu un sastrēgumiem.

Labprāt vēl paturpinātu, taču pēc dinamiskas darba dienas ar pacientiem klātienē, pa telefonu un e-pasta saziņā vēl jānoslauka putekļi, jāizmazgā telpas un atkal "jāparunā ar apkures katlu". Ir jau vēla pēcpusdiena, un mājās gaida mana daudzbērnu ģimene ar saviem šodienas piedzīvojumu stāstiem, ēstgribu un pamatskolas mājasdarbiem.

Šis viss skan smieklīgi, taču patiesībā ikdienišķi traģikomiski. Cik ilgi mums būs jāsamierinās ar šo neētisko valsts attieksmi pret veselības aprūpes sistēmu kopumā? Vienu gan es zinu droši – šodien iemigšu ātri, jo kā lasāmvielu esmu sagatavojusi kārtējo atjaunināto vakcinācijas rokasgrāmatu un informāciju par zāļu pieejamību aptiekās.

Dodot gaismu citiem, pašam neizdegt...