Divgadnieks nav ieprogrammēts robots

"Problēma drīzāk ir tajā, ka vecākiem bērns šķiet jau saprātīgāks nekā tas patiesībā ir, jo it kā jau runā, it kā jau vis kaut ko zina, saprot un māk, turklāt dažkārt arī patiesi prot uzvesties tieši tādā veidā, kā tiek sagaidīts! Tas vēl vairāk spēj samulsināt, jo reizēs, kad bērns tomēr atkal ir šķietami nepaklausīgāks, ir sajūta, ka viņš vienkārši spītējas. Bērna prāts vēl ir attīstībā! Un tas, ka viņš kaut ko jau prot, nenozīmē, ka vienmēr spēs atbilstoši rīkoties. Tāpat kā mēs, pieaugušie, zinām, ka, piemēram, nav labi uzkliegt bērniem, taču dažkārt tāpat gadās… Vai arī zinām, ka pēc pārģērbšanās vajadzētu uzreiz darba drēbes salocīt, taču tāpat tās dažkārt nometam uz krēsla – mēs zinām, kā ir pareizi, taču pat kā pieaugušie ne vienmēr spējam attiecīgi rīkoties. Paturot to prātā, ir vieglāk pieņemt ne tikai savu cilvēcīgumu, bet arī to, ka mazi bērni nav kā ieprogrommēti roboti, kas vienmēr uzvedas mums pieņemamā veidā. Visbiežāk bērni tomēr uzvedas atbilstoši savam vecumam, attīstības pakāpei un apstākļiem. Apstākļi ir arī neizgulēšanās, pārgurums, izsalkums, pārāk stimulējoša vide (skaņas, gaismas, cilvēki, notikumi), pašsajūta, uzmanības trūkums un daudz kas cits.

Divgadnieki ir ļoti īpaši. Viņi ir patiesi, viņi nespēj melot un izlikties, viņi ir šeit un tagad. Viņi testē robežas, lai saprastu šo pasauli un savu vietu tajā. Viņi ir mazi, viņi ir atkarīgi no mums un mūsu pilnīgi nesaprotamām darbībām – kāpēc mums tieši tagad ir jāiet uz mājām, kāpēc tagad ir jāsēžas mašīnā, kāpēc dažreiz drīkst konfekti un dažreiz nedrīkst? Viņi vēl nespēj saprast laiku, nespēj saprast mūsu motivāciju. Viņi izskatās un dažkārt izklausās ļoti saprātīgi, bet patiesībā viņu smadzenes vēl ir ļoti, ļoti nenobriedušas, un mums ir jāmācās būt pacietīgiem un līdzjūtīgiem attiecībā uz šo viņu stāvokli un attīstības stadiju. Mūsu gaidas attiecībā uz bērniem patiesībā mēdz būt nereālistiskas, jo viņiem nav un nevar būt tik ļoti attīstīts prāts kā pieaugušajiem. Viņi daudzās situācijās vēl nespēj analizēt un izdarīt secinājumus.

Divgadniekiem ir raksturīgs kārtības sensitīvais periods, kad ir ļoti svarīgi, lai viss notiek tā, kā vienmēr – sarkanais ir mammas dvielis, melnais – tikai tēta.(Un bērns var pamatīgi protestēt, ja vecāki kādreiz sajauc šo kārtību!) Čības vienmēr jānoliek vietā. Ja ir jaka, tad vienmēr ciet pat karstā dienā, jo tāda ir kārtība. Ja ir pogas vai rāvējslēdzējs, tad tam ir jābūt ciet. Ja ēd, tad tikai ar noteiktu karoti vai dzer no noteiktas krūzes. Viena un tā pati pasaka katru vakaru. Tas pats ar ritmu – ja pirms gulētiešanas ir ierastais rituāls, tad var nākties šo rituālu izpildīt pat vakarā, kad esat ļoti vēlu mājās un sen jau jāiet gulēt un nekādiem rituāliem nemaz nav laika. Tā ir. Visi šie mums šķietamie sīkumi palīdz bērnam saprast pasauli, palīdz adaptēties un palīdz justies droši šajā pasaulē – noteikts dienas ritms un noteikta kārtība it visā. Ja kaut kas pēkšņi mainās, bērnam tā ir teju katastrofa, jo viņam vēl nav zināšanu, kā rīkoties un orientēties, ja kaut kas ir savādāk un neierasts. Nevajag pašiem pieaugušajiem spītēties un obligātā kārtā mācīt, ka pusdienās nedrīkst ēst no vienas un tās pašas bļodiņas laikā, kad divgadniekam ir ārkārtīgi svarīga šī kārtība. Vispār nav jēgas cīnīties ar lietām, kas vienkārši ir vecuma īpatnība un jebkurā gadījumā pāries. Tas ir tikai posms, kad viņiem šīs lietas ir ārkārtīgi būtiskas. Tas rada bērnā drošības sajūtu. Galu galā, arī pieaugušajiem ir sava iecienītākā tējas un kafijas krūze.

Protams, šajā vecumposmā ne visu var izdoties tik viegli nogludināt. Divgadnieki mēdz izlādēt savas emocijas ar pamatīgu vētru, arī tā ir daļa no šī vecumposma. Spēcīgās izlādes ar raudāšanām un dažkārt krišanām gar zemi ir dabisks veids, kā bērna ķermenis atbrīvojas no emocionālās pārslodzes. Bērns to pat nespēj apzināti kontrolēt. Tas ir diezgan bezpalīdzīgs stāvoklis – bērns raud, nespēj kontrolēt savu ķermeni, nespēj kontrolēt savas emociju izpausmes – nav tā, ka to izvēlas, tas nav patīkams stāvoklis pašam bērnam. Tā ir kā atbildes reakcija uz dažādiem dienas notikumiem, bērna organismā veidojas stresa hormoni. Taču tā smadzeņu daļa, kas atbild par to, lai par šīm emocijām un stresu pastāstītu, vai tiktu ar to saprātīgā (sociāli pieņemamākā) veidā galā, vēl nav pietiekami attīstījusies, tāpēc šāda emociju pilna reakcija ir stresa hormonu izlāde.

Svarīgākais šajā mirklī pašiem saglabāt mieru, ne tik daudz censties apklusināt bērnu – vētra norims, bet pašiem šajā vētrā jābūt kā miera ostai. Palīdzēt pašiem var viena vai vairākas dziļākas ieelpas – izelpas, acu aizvēršana uz mirkli, aizskaitīšana pie sevis līdz pieci, ūdens iemalkošana, lai sakopotu spēkus un paliktu nosvērtā un mierīgā stāvoklī. Neiekrist pašiem šajā emociju haosā, nepievienoties bērna izmisumam, bet gan bērnam blakus palikt stabilajiem pieaugušajiem, uz kuriem var paļauties un kas ir gatavi uzklausīt. Bērnam šajā mirklī ir nepieciešama tieši uzklausīšana, pieņemšana, jušana līdzi.

Vēl divgadnieki patiesībā daudz ko saprot, bet neprot vēl tik labi un skaidri izteikties. Šo stāvokli vieglāk iztēloties, ja iedomājaties sevi – jums noteikti ir kāda valoda, kurā visu diezgan labi saprotat, bet gluži uzstāties auditorijas priekšā nespētu vai varbūt pat sarunu nespētu vest šajā valodā. Tā jūtas divgadnieks: viņš jau labprāt apmainītos ar kādu sakarīgu domu, bet nevar, nespēj, un tas ir mokoši un grūti. Nav brīnums, ka dažkārt tas var izraisīt lielas un spēcīgas emocijas. Mūsu, kā piecu bērnu ģimenes, pieredze rāda, ka jo labāk bērns šajā vecumā ir runājis, jo mazāk ir bijušas "histērijas" un citas nesaprašanās. Tā kā ir vērts ieguldīt savu laiku valodas attīstīšanā – komentēt savas darbības, runāt ar bērnu, saukt lietas īstajos nosaukumos (nevis "vauva", bet "suns", nevis "ninnīte", bet "sula", "ūdens" vai "tēja").

Pieaugušā uzraudzībā dot sīkas lietas, lai attīstītu rokas un pirkstus (tie ir ļoti, ļoti saistīti ar runas centriem smadzenēs), dot dažādas faktūras, dažādus materiālus. Jāļauj iesaistīties ikdienas dzīvē, jāļauj palīdzēt – divgadnieki ir brīnišķīgi palīgi! Tas ne tikai palīdz attīstīt gan sīko, gan lielo motoriku, bet patiesi viņus interesē – jebkas, ko dara vecāki, ir tas, ko bērns arī vēlas imitēt. Mamma slauka grīdu? Bērns arī ir gatavs ņemt lielo slotu rokās! Liek veļu veļasmašīnā vai tīra izlietni ar putainu švammi? Tā ir arī bērna interese! Protams, ka vieglāk ir bērnu aizsūtīt prom spēlēties, taču patiesa iedziļināšanās un uzmanība divu gadu vecumā ir tieši uz šiem ikdienas darbiem. To ir tik pārsteidzoši pieredzēt – bērns, kurš vēl šķietami nespēj ilgstoši koncentrēties, tomēr ir gatavs pierimt un ilgi, cītīgi, pamatīgi mazgāt traukus vai apliet puķes… Bērns vērš visu savu uzmanību uz paveicamo darbu. Rotaļājoties ar spēļmantām, tik pamatīgu iedziļināšanos reti, kad iespējams panākt, kā ar iespēju atdarināt vecākus.

Ir tik daudz, ko varētu pateikt par divgadniekiem, bet svarīgākais ir būt iecietīgiem attiecībā uz viņu kārtības periodu, līdzjūtīgiem attiecībā uz viņu lielo vēlmi izteikties, bet vēl nespēju to pilnvērtīgi izdarīt, ir jādod piemērota vide, kurā bērni var darīt lietas paši, jāsniedz atbalsts brīžos, kad bērns pats ir pēdējais, kas pamana savu nogurumu (mēs jau sev redzam, ka bērnam ir laiks doties atpūsties, bet divgadniekam nav laika gulēšanai, viņam vēl tik daudz darīšanu! Pats svarīgākais – beznosacījuma mīlestība!"

Vēl citus Viktorijas radītos ierakstus par cieņpilnu bērnu audzināšanu var lasīt viņas veidotajā blogā "Espats.lv".