Decembrī aktīvi strādāju un jutu, ka emocionāli un fiziski esmu piekususi, un plānoju, ka janvārī es tā atpūtīšos – gulēšu gultā un neko nedarīšu!
Yes! Manas vēlmes piepildījās! Tikai... tā bija slimnīcas gulta, kopā ar audzēju "astrocitomonu", kurš dzīvoja Ievas galvā.
Tās bija 23 emocionāli grūtākās dienas mūsu dzīvē. Šis kļuva par ļaunu murgu.
Sākot jaunu mēnesi, gribas šo visu atstāt šeit, jo tagad, satiekot kādu bērnu, es skatos uz galvaskausu, uz galvas vēnām, uz rociņām – vai šeit varētu labi iedurt (slimi, bet gan jau pāries).
Un [aicināt] ņemt vērā mūsu saslimšanas pazīmes un to spēku, kuru izjutām, esot slimnīcā.
Kad uzzināju, kas ar mums notiek, "Facebook" uzgāju vienas mammas stāstu tieši par mūsu tēmu – Bērnu slimnīcu, stāstu ar laimīgu iznākumu. Tas man deva ticību, ka ar mums arī tā būs.
Satiekoties ar cilvēkiem, [man jautā] – nu kā jums iet, kā jūs atklājāt [slimību]? Jau dzirdu mazās baumiņas, ka Ieva piedzima slima, – nu patīk mums veidot savus stāstus...
Mēģināšu [stāstīt] detalizēti.
Bija 2022. gada vasara, lietaina diena. Ievai bija sācies spēļu periods "Esmu friziere". Pienāca mana kārta, kad vajadzēja uztaisīt "fričeni". Taisu matus un pēkšņi meitas galvaskausā sataustu bedrīti, kura pulsē (dīvaini, jo iepriekš neko tādu nemanīju). Protams: kur visas atbildes meklēt? "Google"!
Tur pirmais, ko izmeta, – audzējs. Paldies! Aizveru ciet. Paraugu galvu Kerijai, nekā tāda nav. Liekas dīvaini, ka avotiņš vēl nav aizaudzis ciet...
Ik pa laikam pēkšņi, bez citām saslimšanas pazīmēm, parādās vienas dienas temperatūra. Dīvaini, bet – viņa ir sākusi iet peldēšanā, varbūt ir pārslodze?
Parādījušās vairākas vēnas uz pieres, un tās kļūst izteiktākas. Dīvaini, bet – viņai ādiņa plāna un manam tētim arī ir tāda izteikta vēna.
No rīta meita piecēlās un teica, ka naktī sāpējusi galva. "Kāpēc mani necēli augšā?" Sāpes galviņā pārgāja.
Jūtu, ka viņa kļūst mierīgāka, nosvērta. Gan jau veidojas personība.
Un šis pielika punktu – pirmdienas rīts, jāiet uz bērnudārzu, [meita saka]: "Mammu, man sāp galva!" Viņa noteikti negrib iet uz bērnudārzu. Bet te pēkšņi paliek bāla, ir slikta dūša, un tikpat ātri tas pāriet.
Es saprotu, ka nu man tas nepatīk.
Esam pie neiroloģes, un viņa apstiprina, ka viss ir kārtībā, avotiņš aizaugs, par vēnām – jāpadzer zāles.
Nosūtiet, lūdzu, uz datorizmeklējumiem, lai man ir sirdsmiers, iespējams, ka tiešām meklēju problēmas, bet gribas, lai apstiprina, ka tiešām "avotiņš" aizaugs.
Un tad murgs sākās. Vai nelaimē laime.
5. janvāris – pieraksts uz "datoru", protams, ka kavējam (netipiski man).
Ievu pārbaudīs bez narkozes, turu rociņas. Iesūta aparātā, aiz stikla stāv gudrās tantes (neiemācījos visiem dakteriem profesiju nosaukumus), un pie viņas datora saskrien vēl dakteri. Es sajūtos tā nelāgi, rokas sāk trīcēt jau no domas, ka... Nu nē! Gan jau baigās atlaides kādā interneta veikalā, vēl jau Ievas galvu neredz.
Procedūra beidzas.
"Paldies! Sūtīsiet rezultātus "Datamed"?" "Nē, jums jāuzgaida. Pie jums atnāks dakteris." [Galvā] 101 doma, bet nu domāju pozitīvi – gan atnāks un izstāstīs, kad kauliņi aizaugs.
Un te pēkšņi tas virpulis ir sācies. No kabineta uz kabinetu – 101 jautājums – vai nav kustību traucējumi? Vai runā? Vai dzird? Vai labi redz? Vai ir laba atmiņa? "Sēdieties uz ratiņiem." Ieva raud: "Neesmu slima." Sarunāju, ka pašas iesim līdz acu ārstam.
Acu ārsts: "Redze laba, spiediens gan paaugstināts." Te pēkšņi ienāk daktere: "Turieties, mammīt! Jums jābūt stiprai!" Bērns jūt!
Kas notiek?
Atnāk jauks, smaidīgs dakteris, runā mierīgā balsī, izjautā visas manas aizdomas un saka, ka liks mūs nodaļā, jo vajag apstiprināt aizdomas un veikt papildu izmeklējumus.
"Dakter, kas Ievai ir?" "Šī nav gaiteņa saruna, būsiet nodaļā, izrunāsimies"
6.–7. janvāris. Pārbaudes, narkozes, asaras spilvenā, neziņa. Mēģinu no māsiņām izspiest informāciju, tās klusē kā partizāni.
Pēcpusdiena – saruna ar dakteri. Un visa pasaule sagriežas kājām gaisā, viss ir slikti, operācija jātaisa steidzami.
Operācija? Es jau iedomājos – dzīve bez matiem, jāzāģē galvaskauss, no tām domām jau vien paliek nelabi. Dakteris mierina un rada uzticību, ka [te ir] pasaulē labākās tehnoloģijas.
Zvanu Mārtiņam, salūztu, raudu, ir ļoti grūti...
8. janvāris – atbrauc ciemos Kerija, spēlē paslēpes, ik pa laikam iezogas doma, ka tas nevar būt ar mums, varbūt ir sajaukti rezultāti? Ieva smejas, skrien – tas neiet kopā.
9. janvāris – šī ir Ievas otrā dzimšanas diena. Pirms operācijas dakteris aicina uz sarunu, lai izstāstītu operācijas gaitu un to, kāpēc tik steidzami tā jātaisa. Audzējs ir ļoti liels – 7 x 5 cm – un jau ir aizgājis uz "bīstamo zonu", un vienā mirklī Ieva varēja zaudēt redzi vai viņai varēja iestāties infarkts. Kad to pasaka, man liekas, ka katra minūte ir no svara, katra viņas kustība var ietekmēt (tas nekas, ka iepriekšējā dienā pirms visa šī viņa spēlējās un bija kājām gaisā).
Diemžēl bērni ir tie, kas var panest to visu bez izmaiņām, organisms ir augošs un pakļaujas visam, mūsu gadījumā audzējs bija tik labi iedzīvojies, ka galvaskausu sabīdījis pa savam. Un statistika ir slikta, audzējus pamana jau tad, kad tie ir lieli vai jau ļoti bīstami un traucē dzīvot.
Esam pie operācijas zāles, iedodu Ievai buču, uzvelku krustiņu uz pieres, jo vienīgais, ko es tagad varu darīt, ir lūgt! Lūgt! Lūgt! Vairs no mums nekas nav atkarīgs. Mēs ar Mārtiņu esam palātā, mēs lūdzam, mēs gaidām, es sajūtu to pārdabisko spēku – tā sajūta, ka kāds uzlicis roku uz pleca un saka, ka viss būs labi! "Es esmu kopā ar jums!"
Jau iet sestā stunda, tā gaidīšana jau sāk smacēt, esmu trīs reizes iztīrījusi palātu, sāku krāsot grāmatu, gribas iet pie māsiņām un teikt, lai dod man slotu, mazgāšu visu nodaļu.
Mēs gaidām...
Un tad es sāku domāt, ka tajā ikdienas skrējienā – vai mēs esam pateicīgi un novērtējam, ka varam staigāt, redzēt, dzirdēt, elpot? Slimnīcā par to daudzi bērni sapņo. Mums tas liekas pašsaprotami.
Vai mēs novērtējam vakarus, kad varam būt visa ģimene kopā? Vai novērtējam, ka bērns ir aktīvs, skrien, priecājas? Vai esam pateicīgi, ka mums ir veseli bērni?
Vecāku lielākā pasaules laime ir vesels bērns. Dzīvojot slimnīcā, iepazīstot mammas, cik daudz [redzēju] slimības, cerības, neveiksmes...
Un tad ienāca dakteris... Pēc sejas varēja nolasīt, ka izskatās lepns par darbu.
"Vecāki, jūsu grūtākais posms ir beidzies. Operācija bija veiksmīga! Audzējs tika izņemts, Ieva jau piecēlusies, viņa ir īsts brīnumbērns (Ieva slimnīcā bija kā medusmaize dakteriem, jo bija tik ļoti pacietīga, mierīga)."
Esam pie Ievas reanimācijas telpas, arī tajā ir savs stāsts – tā sajūta, cīņa, vecāku cerības.
Mēs esam pie Ievas, kura filozofē par dzīvi, jo ir saņēmusi pretsāpju zāles – morfiju. Un tad viņa jautā – kāpēc esmu šeit? Izstāstu par "bubuli", un viņa saka: "Paldies Dievam, ka esmu vesela."
Zvanām ģimenei, visi ir priecīgi, prieka asaras un tā sajuta, ka mums ir svētki, kuri katru gadu būs jāsvin!
Un tad aizritēja pēcoperācijas dienas, kad vērojām un priecājāmies par katru Ievas panākumu. Tā sajūta bija, ka Ieva ir zīdainītis un es priecājos par katru mazo solīti.
Bet, protams, kad sapriecājies, ka esi soli tuvāk mājām, tad kaut kas atkal [notiek]... Vēl viena operācija, kurā bija jāpāršuj galva. Tad zāles, kuras izraisīja apgrūtinātu runāšanu, lielu vēderu, apetīti utt. Temperatūra un aizdomas par meningītu... Nu tik ātri, kā gribētos, mums negāja, bet Ieva tika pārbaudīta kā kristāliņš.
Un kas tas bija? Kas par audzēju? Rezultāti jāgaida divas nedēļas.
Emociju gamma šajās dienās ir – asaras no bēdām, prieka asaras, emocionālās sāpes. Un vēl man zobs sāp visas 23 dienas. Ik pa trim stundām dzēru pretsāpju zāles, nu, tā teikt, "all inclusive".
Pienāca tā diena – ir rezultāti. Netraucēsim Ievu. Iznāciet no palātas. Skaidrs. Tagad jāģībst? Bet es zinu, ka viss būs labi. Bet audzēju ir 101 – ļaundabīgi, labdabīgi...
Priecājos, un abas ar Ievu no prieka raudājām.
Un mums bija labdabīgs, labākais [audzējs] no labākajiem (ja tā var teikt), kuram augšanas process ir zems.
Slava Dievam! Mūsu lūgšanas ir sadzirdētas! Ieva ir dziedināta!
Protams, vēl jāgaida ģenētiskie rezultāti, bet es zinu, ka tur viss būs labi! Un vēl jāveic pārbaudes, bet pašu nelabo esam uzvarējuši!
Vēlos pateikties!
Vēlos pateikt lielo paldies visiem draugiem, paziņām, radiem par ziņām, dāvanām, lūgšanām! Mēs jūs sajutām! Kā māsiņas teica, tik daudz ziedu, dāvanu, kūku, kā bija mūsu palātā, nav redzējušas.
Paldies Uģim Pallo un draudzei, un visiem mācītājiem, Raivim Deksnim (un "Poppy Poppy"), kuri iestājās lūgšanās par Ievu.
Paldies visiem Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dakteriem, kuri piedalījās Ievas ārstēšanā!
Īpašs paldies 5. nodaļai!
Mēs sajutām to īpašo attieksmi, ar Ievu tik forši komunicēja, visu izskaidroja, mēs jūtamies, ka esam drošībā. Smiekli, ka pat pieklauvē pie durvīm, pirms ienāk.
Paldies mūsu lieliskajam dakterim Sergejam Vedenskim – paldies par profesionalitāti, attieksmi.
Paldies mūsu jaunajam dakterim Ritvaram Kalniņam, jūs bijāt mūsu informācijas avots, mācējāt informāciju pasniegt mums saprotamā valodā, paldies par lielisku attieksmi un sirsnību!
Veseļojies ar prieku Bērnu slimnīcā!
Paldies mūsu radošajai skolotājai Ievai – mazā Ieva gaidīja to laiku, kad atnāks skolotāja, lai atkal varētu uztaisīt kādu skaistu darbu!
Paldies Katrīnai Dimantai, kas nāca kā Dakteris Klauniņš un mūs iepriecināja, un mēs mazliet aizmirsām, kur esam.
Šajā stāstā ir zelta maliņa, jo iepazinu brīnišķīgu mammu Lieni, paldies tev, ka varējām parunāties, apmainīties pieredzē, paldies, ka esi tik stipra un gudra sieviete! Lai Kriksim laba veselība!
Paldies mūsu ģimenēm – šis notikums mūs padarīja par stiprāku ģimeni!
Ieva ienesa gaismu tumsā, atvēra citu skatu uz dzīvi un vērtībām!
Samīļo bērnu!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
