Viedokļu krustugunīs: vecmāte norāda uz vardarbību pret mediķiem, pētījuma autore – sieviešu vainošanu  (6)

Ar rakstu par pētījumu var iepazīties šeit, sīkāk ieraugot situācijas un veidus, kā sievietes izjutušas vardarbību.

Ar vecmātes Agneses Lemeševskas atļauju pārpublicējam viņas sociālajā tīklā "Facebook" minētās pārdomas: "Skumji un ceru, ka līdz ar paaudžu nomaiņu, tas mainīsies uz neatgriešanos, tomēr gribētu aicināt līdztekus mediķu uzrunāšanai, sākt runāt arī par vardarbību pret mediķiem, kas nav retums, kā arī atkal un atkal informēt sabiedrību, ka dzemdības ir traumatisks notikums pats par sevi, kurā vienmēr ir ceļš starp dzīvību un nāvi, lai cilvēki saprot, kas viņus sagaida, jo bieži vien traumatiski ir tieši tas, ka gaidas neatbilst realitātei.

Gaidas – SPA apmeklējums, kurā mediķi liegi žūžo un masē un relaksēti paelpojot, bērniņš pats iznāk, realitāte – smags darbs, līdzvērtīgs maratona noskriešanai, kurā sieviete bieži nedzird, nesadarbojas un mediķiem ir jāpanāk kontakts, lai glābtu viņu un viņas bērnu.

Vecāki bieži nemaz nenojauš un līdz ar to nenovērtē, kam personāls iziet cauri, lai novērstu viņu nāvi vai mazinātu bojājumus veselībai. Simtprocentīgs ķeizargriezienu skaits nav risinājums, jo tiem arī ir riska faktori un iespējamas nopietnas sekas.

Pat visu izdarot pareizi, var būt neparedzamas, netipiskas organisma reakcijas.

Manā pieredzē ir bijusi dzemdētāja, kas kliedza uz mani, ka viņai vienalga, vai bērns būs dzīvs vai miris, lai tikai tas viss ātrāk beidzas... Bet man nav vienalga, man jāpanāk, lai viņa mani sadzird, lai varu viņai palīdzēt. Pēc tam viņa, protams, neatceras, ko ir teikusi un darījusi.

Gribētu aicināt žurnālistus smagajos dzemdību stāstos noskaidrot visus apstākļus, pirms publicēt tendenciozu informāciju un radīt skandālu reitingu celšanai. Lai raksts ir ar patiesu mērķi veidot savstarpēju cieņu, izpratni un sadarbību.

Savukārt pacientiem gribu atgādināt, ka mediķi nav Dievi. Esiet pateicīgi, ja viņiem izdodas palīdzēt, bet tas nav simtprocentīgi garantēts, kā nekas uz šīs zemes.

Un ļoti daudz kas ir atkarīgs no jums pašiem – ja nākat ar neuzticēšanos, sadarbība neizdosies, ja nākat ar smaidu, tad izdosies."

Pētījuma autore un publiciste Agra Lieģe-Doležko, izlasījusi vecmātes pārdomas, pauda šādas savas domas: "Filozofijā to dēvē par "salmu vīru", un tas diemžēl ir biežs viesis sarunās par sieviešu pieredzi dzemdībās. "Salmu vīrs" ir apzināti sagrozīts pretējās puses apgalvojuma attēlojums, kuru tādējādi ir daudz vieglāk atspēkot.

Līdzko sievietēm tiek dota iespēja izteikties par dzemdībās pieredzētu vardarbīgu rīcību, acumirklī daudziem rodas vēlme izteikt pretargumentu, kurš skan aptuveni tā: "Sievietes ir salasījušās grāmatas, saplānojušas dzemdības, sadomājušās, ka tas būs romantisks un rožains pasākums, ka viņas principā ierodas uz SPA procedūru ar maigu mūziku, un ka ar viņām ucināsies, bet tad, kad viņas sastopas ar dzemdību realitāti – sāpēm, spriedzi, mediķiem, kuriem ir jāizturas nopietni un jāparūpējas par to, lai visi paliek dzīvi, respektīvi, nav laika ucināties, viņas sāk stāstīt, ka ir piedzīvojušas vardarbību."

Ar šo tēmu esmu darbojusies gandrīz tieši gadu, un šī gada laikā ne reizes neesmu dzirdējusi, ka kāda sieviete par kaitniecisku vai vardarbīgu attieksmi būtu uzskatījusi "ucināšanās" vai romantiskas SPA pieredzes trūkumu. Viņas runā par rupju lamāšanu, apvainojumiem, kliegšanu, ignorēšanu, fizisku piespiešanu, neinformēšanu un procedūru nesaskaņošanu (ja kādam par to ir šaubas, informēšana un informētas piekrišanas saņemšana ir būtiski ārstniecības personas pienākumi jebkādos apstākļos) – par attieksmēm un rīcībām, kuras ir viennozīmīgas, un jebkuram saprātīgam cilvēkam liktu šausmās ieplest acis.

Tā ir nepatīkama, un ticu, ka daudziem lieliskiem ārstiem un vecmātēm ārkārtīgi grūti pieņemama. Bet šī ir svarīga informācija – mums ir jāzina, kas notiek, lai neturpinātu "šaut tumsā", un lai tie, kurus tik ļoti interesē valsts demogrāfiskā situācija, beidzot šo interesi varētu realizēt jēgpilni."

Vecmāte Agnese Lemeševska vēl sarunā ar "Delfi" piebilst: "Es piekrītu [pētījumā teiktajam] un man ir žēl, esmu daudz nodarbojusies ar vecāko kolēģu izglītošanu... Cilvēki ir gadiem izdeguši un par to ir ļoti žēl. Tas, uz ko es vairāk aicinu, – ka mēs neko nepanāksim, tikai rakstot par vardarbību un tikai vienpusēji – tas beigās arī pret mediķiem, kas no sirds dara savu darbu, rada neuzticēšanos. Beigās daudzi saka – o, bet ir tik jauki, domājām, mums darīs pāri. Tas rada bailes un agresiju. Es gribētu aicināt, lai par šīm situācijām stāstām ar izpratni. Daudz kas notiek sistēmas dēļ – piemēram, iepriekš strādājot Rīgas Dzemdību namā, bija situācija: ja man bija divas sievietes dzemdētājas vienlaicīgi, es vienkārši nevarēju būt fiziski būt pie abām.

No otras puses – ja neviens nestrādās, kas tad notiks? Tas ir ļoti smags jautājums, jo lielā mērā runa ir par sistēmu, jo stacionāros ir par maz personāla, es pat teiktu, ka mums jāpriecājas, ka mums regulāri nenomirst cilvēki lielajos stacionāros, jo vienkārši nav iespējams fiziski būt vairākās vietās vienlaikus.

Vecmāte Linda Mātere tagad ir Norvēģijā, kur ir viens pret viens aprūpe (un runā par nepieņemamo Latvijas dzemdniecībā, aut.). Protams, ja mums tā būtu, vienkārši viss uzlabotos, jo ir laiks izstāstīt. Teiksim, te, mazā nodaļā es pēc dzemdībām varu pārrunāt pieredzi [piemēram, ja bijis aktīvāk jārīkojas], Rīgas Dzemdību namā man nebija tādu iespēju. Esmu "ļoti plosījusies" pa vecmāšu asociāciju, skaidrojot dažādas tēmas par emocionālo atbalstu un ko var saņemt, piemēram, no dūlām vai PEP mammām, un daudzas kolēģes, arī vecākās kolēģes, tagad atzīst – jā, psiholoģijai tomēr ir nozīme. Es gribētu, lai izmaiņas ir arī no otras puses – lai tie, kas par to domā citādāk, mēģina arī saprast, kā ir strādāt stacionārā. Šeit es, protams, runāšu, ka rupjība nav pieļaujama, vienalga, varbūt nogurumā nepasmaidi, bet jābūt elementārai pieklājībai.

Ko traktējam ar vardarbību? Un ja tāda ir, varbūt nozīmēt vecmātei psiholoģiskās konsultācijas, jo diemžēl lielākā daļa vecmāšu neiet ne uz kādām supervīzijām. Es to visu pati esmu darījusi par savu naudu un līdzekļiem, lai attīstītos. Ļoti daudz esmu asociācijas sēdēs aicinājusi psihologus, lai kolēģi domā par emocionālām tēmām. Viņi, teiksim, pat neaizdomājas, ka ir izdeguši.

Es neapstrīdu, ka noteikti ir tādi dati, būtu jāizvērtē situācijas, jo vienai sievietei patiešām būs bijis rupjš personāls un man ir ļoti žēl, ka tā ir. Un būs situācijas, kur nav atbildušas gaidas. Es pat nodaļā redzu, ka ir ļoti romantizēts priekšstats. Tādai aptaujai būtu jābūt ļoti detalizētai. Nenoliedzami ir problēmas, tās ir jārisina, bet jāatrod pareizais veids. Noteikti ir par šo tēmu jārunā, jārada diskusija tā, lai tas nestu lielāku labumu nevis kaitējumu."