Krūmu dēļ neredzam noziegumus? Par drošību pilsētā, parkiem un neiederīgajiem pusaudžiem

Atceros, manā bērnībā pa pilsētu klīda urbānās leģendas par maniaku, kurš tumsā uzbrūk sievietēm, kas tērpušās melnās zeķbiksēs. Lai gan es tajā laikā biju knapi pusaudze un reti kad atgriezos mājās tumsā, paniski baidījos vilkt melnas zeķbikses. Cik daudz bija patiesības šajos stāstos un vai šis maniaks tika notverts, es nezinu. Bet atslēgas vārdi šajā stāstā ir “tumsa” un “uzbrūk”. Lai uzbruktu, vajag tam piemērotus apstākļus, bet tumsai pietiek ar neierīkotu apgaismojumu vai izsistām lampām.

Šā gada sākumā portāls “Delfi” publicēja rakstu sēriju par vardarbību ģimenē, un viens no rakstiem bija veltīts tēmai “droša pilsēta”. Vai Rīga tāda ir? Raksta autore min, ka ik gadu Latvijā tiek reģistrēts no 80 līdz 100 izvarošanas gadījumu. Daudzi noziegumi notiek publiskās vietās – tumšos skvēros, vārtrūmēs, slikti apgaismotās autostāvvietās. Un tas neviļus sasaucas ar tām manām bērnības dienu bailēm. Nolēmām šo tēmu apskatīt plašāk, noskaidrojot Rīgas domē, kā un vai tiek risināti drošības jautājumi, domājot tieši par sievietēm, pajautājot policijai, ko par noziegumu dabu saka nepielūdzamā un bezkaislīgā statistika, kā arī apskatīt, kādas ir tendences saistībā ar pilsētplānošanu un drošību.

Valsts policijas atbilde portālam “Delfi” mierina – situācija galvaspilsētā nav tik dramatiska un publiskā ārtelpa nav tā bīstamākā vieta.