Dzīve kara gadā – starp Latviju un Ukrainu. Stāsti par cilvēkiem mums līdzās

Turpinājumā aicinām pāršķirstīt "Cālis.lv" arhīvas lappuses un iepazīties vai atsvaidzināt atmiņu ar stāstiem par cilvēkiem, kas nav baidījušies un vairījušies runāt par karu. Stāsti un pārdomas par ukraiņiem, latviešiem un dzīvēm, kuras neatgriezeniski mainījās 24. februāra rītā.

"Šorīt... pavisam nejauši ieskatījos spogulī (iepriekšējās 10 dienas īsti nesanāca). Man patika tas, ko tur ieraudzīju. Vīrieti, sirdī mierīgu, pašpārliecinātu, sevi cienošu. Šo sajūtu ilgi nebiju sajutis, varbūt pat vispār nekad. Spogulis vispār bija ar defektiem, bet tas, ko es redzēju, ir tas, pēc kā es braucu," tas ir viens no ierakstiem frontes tuvumā Ukrainā, kur latvietis Atvars Aniņš pavadījis pirmās trīs nedēļas.

Lasīt vairāk

Latviešu bērnu iecienītais raidījums "Tutas lietas" šobrīd ieguvis jaunu veidolu ukraiņu mazuļiem. Un tā galveno varoni spēlē mūzikas pedagoģe un vokāliste Lidija Baranova. Taču visi viņu sauc par Ļidu. Viņa priecājas, ka var, tāpat kā Ukrainā, kaut ko darīt bērnu labā. Mēs sākam sarunu par radošajiem darbiem un bērniem, tad aizvirzāmies līdz smagajai kara tēmai – to, kā Ļidas dzīvoklim un visai mājai izkrituši logu stikli, kā mazā meitiņa Laura gulēja vannasistabā un kā ģimene loku lokiem izbraukusi no Kijivas līdz valsts robežai, šķērsojot ceļus ar uzrakstiem "Uzmanību! Mīnas!". Par to, kā latvieši jau pirmajā dienā ielās signalizējuši un uz ceļa piedāvājuši palīdzību.

Lasīt vairāk

Katastrofas, nelaimes un arī karš norauj maskas un lomas, atklājot cilvēka būtību un kodolu. Un tad var gadīties pārsteigumi. Dažādi – gan patīkami, gan nepatīkami. Šīs intervijas varoni Reini Pozņaku es pazīstu gandrīz 20 gadus, un teikšu godīgi – tas, ar kādu apņēmību viņš iesaistījās brīvprātīgo kustībā, palīdzot Ukrainai, mani pārsteidza. Ļoti patīkami pārsteidza.

Lasīt vairāk

Ukraiņu patvēruma meklētāju bērni Latvijā var mācīties tikai valsts valodā – tā lēmuši politiķi. Ne visiem tas izrādījies pa spēkam. Daudzi izvēlējās mācīties Ukrainas tiešsaistes skolās, taču traucē bombardēšana, elektrības un interneta atslēgšanās un audzēkņu pieskatīšana, kamēr vecāki ir darbā. Problēmas risinājumu piedāvā neformālā "Ukraiņu skola ES", kurā mācības notiek tikai ukraiņu valodā un atbilstoši Ukrainas standartiem. Tā arī var?

Lasīt vairāk

Vēla stunda. Viesnīca, kur vienu stāvu aizņem Ukrainas bēgļi. Kāds lejā trokšņo – bezpajumtnieks. Palīgā tiek pasaukts viens ukrainis. Viņš jautā: "Ko tu trokšņo? Man te ir bērni, un ģimenes, ko atvedu no Ukrainas, mēģina gulēt." Vārds pa vārdam, bezpajumtnieks ieinteresējas: "Cik atvedi? Piecdesmit?" Ā... Vai jums ko vajag?" Ukrainis bez knapināšanās vajadzībās attrauc – vajag velosipēdus! Pēc laika bezpajumtnieks klāt – ar trim velosipēdiem. Ukrainis šaubīgi vaicā: "Vai nozagi?" "Nē! Kur tad Rīgā var nozagt? Visur kameras!"

Lasīt vairāk

"Karš," uz bērna jautājumu par to, kas notiek Ukrainā, atbildēja audzinātāja bērnudārzā, kurā mācās bērni no krievvalodīgām ģimenēm. Šī situācija izraisīja asu diskusiju vecāku vidū, kurā daļa vecāku uzstāja, ka audzinātājai sava politiskā nostāja jāpatur pie sevis un ka viņai nevajadzētu aizmirst, ka strādā krievvalodīgā dārziņā. Kā audzinātājai vajadzēja rīkoties šādā situācijā, vaicā viens no vecākiem, piebilstot, ka pats aizstāv audzinātājas viedokli.

Lasīt vairāk

"Nevarēju pamest vīru un dēlu". "Es domāju, ka esmu pasaules pilsone, bet pa šo nedēļu sajutu, cik ļoti mīlu Ukrainu." "Es saku sievietei, kas dzemdē karā – tavs bērns ir ar ļoti spēcīgu likteni". Tie ir daži teikumi no sarunām ar trim ukraiņu sievietēm, dūlām, kas šobrīd joprojām atrodas Ukrainā.

Lasīt vairāk

"Mums ir vajadzīgs prieks, kas ceļ un stiprina!" pārliecināts mācītājs Edgars Mažis.
Viņš skumst par kristiešu šķelšanos pandēmijas laikos un tic, ka mazā Dāvida ebreju pēctecis Zelenskis uzveiks Goliātu. Lieldienās viņš mudina priecāties – gan šūpojoties, gan slavējot Dievu.

Lasīt vairāk

"Atceros, strādāju pie viena datora, pieņemot ziedotāju mantas ukraiņiem, pie blakus datora kolēģe uzklausīja atnākušos ukraiņus un viņu vajadzības. Dzirdēju, ka blakus ukrainiete stāstīja – viņai ir "tieši neviens" katliņš un panna, un nav līdzekļu, par ko to nopirkt. Savukārt man pienāca sieviete, kā šodien vēl atceros, vārdā Santa, un teica – es te atvedu mazliet virtuves lietas, varbūt kādam noderēs. Kādas? Pannas, katlus, šķīvjus. Un es pagriezos pret sievieti, kura tikko bija to lūgusi un teicu – šī ir Santa un viņa atvedusi dažādus virtuves piederumus. Viņas iepazinās, vēlāk Santa aizveda ģimeni uz mājām, līdz ar visām pannām un katliem, un palīdz, kā var – ar darbavietas meklēšanu un citām lietām," tā stāsta biedrības "Tavi draugi" mārketinga vadītāja Beāte Bēvalde.

Lasīt vairāk

Līga Garkuša ir latviete. Reiz ieguvusi interjera dizaineres izglītību, izstrādājot diplomdarbu, kura galvenā tēma bija koka mēbeles, viņa tomēr uz laiku izvēlējusies citu ceļu – strādāt starptautiskā biznesa apmācību uzņēmumā. Un, apmācot kādu kompāniju Kijivā pirms 16 gadiem, viņa iepazinusies arī ar savu vīru – ukraini Viktoru. Kopš tā laika Līgai ir divas zemes, par kurām stāvēt un krist, tomēr viņa atzīst – savu dzīvi un nākotni redz Ukrainā. Pašlaik ģimene kara dēļ apmetusies pie Līgas mammas Latvijā un nezina, kad varēs doties atpakaļ uz savām īstajām mājām. Taču mēdz sacīt, ka katrā nelaimē ir arī kripatiņa laimes: pavadītais laiks Latvijā Līgu un Viktoru aizvedis līdz tam, kas sirdī jau ilgi stipri pulsēja, – viņi izveidojuši savu mēbeļu ražošanas uzņēmumu.

Lasīt vairāk